Hamams ir turku pirts, kurā ieplūst termālie avoti, ūdens temperatūra lielā baseinā ir +42 grādi, ap baseinu mazos nodalījumiņos kokvilnas apakšbiksēs izmetušās sēž visdažādākā vecuma sievietes, kuras viena otru mazgā, berž, masē, piekrāso sirmos matus ar hennu.
Stambulā ir daudz hamamu. It sevišķi vecajā daļā, ir daži hamami, kas veiksmīgi pārbūvēti pa tūristu modei. Tajos pirtnieces runā pat angliski: «Lady!» Iegāju, man iedeva visādus loriņus, numuriņus, garu linu dvieli. Iedotajās čībās aizšļūcu uz hamama lielo telpu. Apņēma silts un mitrs gaiss, kas sildīja lielo telpu ar apaļu marmora galdu vidū. Uz tā kautrīgi piesegušās ar dvieļiem gulēja dažādākās sievietes: hindu, japāniete, divas krievietes un es. Nevienas turcietes. Vienās biksītēs ģērbusies pirtniece turciski+ķermeņa valodā norādīja man, lai apguļos uz dvieļa un sildos uz lielā marmora gabala.
Lady! - man pamāja pirtniece, norādot, ka mana kārta. Pirtniece uzvilka man iedoto beržamo cimdu un sāka berzt, norīvēt, noādot, šrubēt. Berž tā, ka vecā āda nāk nost lēveru lēveriem kā čūskai pavasarī. Tante vēl uzvaroši man parādīja - re, cik daudz netīrumu, bet es viņai pretī - tamam, tamam - ￃﾧok gűzel, ￃﾧok gűzel, labi, labi, ļoti labi pastrādāts. Nu kuram gan gribas atzīt, ka esi netīrelis?
Pēc tam pirtniece ar grāpīti uzlēja ūdeni, noskaloja, un sākās skaists teātris. Samērcējot spilvendrānu lielā kublā, kur sagatavots ziepjūdens no olīvu eļļas ziepēm, pirtniece ieķēra gaisu spilvendrānā, tas kļuva kā liels, putains balons un putas salika uz noskrubētā ķermeņa kā krēmu tortei. Mani ieputoja kā putu burbulītī. Pati kļuvu par putu gabaliņu, par debesu pūciņu; neķermeniski gaisīga un tīra, tīra, tīra.
Pēc putu noskalošanas devos pie masieres. Tā nav turku tradīcija, bet es gribēju. Turku hamamā masē pa tiešo, ar smago artilēriju izloka, izmīca, izvelk, neauklējoties un nečubinoties pa smalko. Tad palaiž un... klientes patiešām pēc divu stundu ņemšanās pa hamamu jūtas lidojoši. Kā jau pēc pirts.
Kad nonācu lauku pilsētiņas hamamā, kurā gājušas manas draudzenes Aišes vecmāmiņas, man aizcirtās elpa. No tā, ka viss pa īstam - marmors ieplaisājis, skārda ūdens bļodiņas, simts gadus lietoti veci drēbju skapīši, zemi galdiņi, ap kuriem apsēst pēc hamama. Un vēl atskārsme par sieviešu miesas pārmaiņām. No nežēlīgā redzējuma, ko laiks izdara ar sievietes miesu, kas bijusi tik jauna un tvirta un noteikti skaista, var apraudāties. Ir divi varianti - vai nu tu nobīsties un, redzot nošļukušās krūtis, milzu vēderus, bēdz no liekās ādas un tauku daudzuma, vai arī protestē un nolem sākt vingrot+sēdētuzdiētas un samierinies ar savējo.
Mazgāties iet visas: ir hanumas, kas ģērbušās kokvilnas bumbierenēs un pret ķermeņiem izturas ar samierniecisku biedriskumu, ir viņu piecdesmitgadīgās meitas, kuras īpaši nesatraucas, kā sāk izskatīties, ja uzvilkušas nesaskaņotas krāsas apakšveļu, no kuras spiežas laukā mīksti vēderiņa kunkulīši. Ir jaunkundzes, kuru miesas ir tik skaistas, tvirtas kā sultāna favorītēm, ka tās var apdziedāt dzejnieki, un ir mazmeitiņas, kuras, sapucējušās fifīgos divdaļīgajos peldkostīmiņos, kautrīgi piesegušas vēl neizdīgstošās krūtiņas ar rociņām un kaunas no sava ķermenīša.
Intīmā zona ir maza, ķermeņi saskaras, sievietes ir draudzīgas, smejas, ir atsaucīgas. Ņemoties ap marmora ūdens traukiem, saprotu, ka tā tas bija jau otomaņu un harēma laikos, kad sievietes harēma hamamā kopa savu miesu, bet sieviešu tuvums un ņemšanās priecē.
Mani paņēmusi sev starp kājām, kurdiete pirtniece grozīja, locīja, berza, ļāva vaidēt, kunkstēt un pīkstēt, izskrāpēja/izmasēja/izpunktoja manus dzīvē sakrātos aizvainojumus, dusmas, nepatiku, kas bija pārvērtušies sabiezējumos uz maniem pleciem, pēdām. Kā multenē par Vilku un Zaķīti es klapēju ar ķepu pa marmora grīdu un vaidēju skaļā balsī, asaras šķīda: «Ārā, nelabais, ārā! Vai, cik labi, hanum, vēl, vēl!..»
Gaišzilā termālā ūdens baseina vēderā peldējās dažas hanumas - dāmas ap gadiem septiņdesmit. Viņu platās kokvilnas apakšbikses bija piepūtušās kā skafandrs, bet dāmu acis mirdzēja, peldošās dāmas jutās omulīgi. Iemērcu pirkstgaliņus. Jēziņ... Kurš reizi gadā veselu nedēļu vismaz desmit minūtes pasēdēs šajā baseinā, tas brīvs no artrīta, tam locītavas veselas.
Sākumā iemērcu pekas, tad iemērcos līdz ceļgaliem, līdz viduklim, līdz kaklam ietupos karstajā minerālūdenī, kas nāk tepat no zemes. Jēziņ, atliek piebērt tikai garšvielas, un zupa gatava. Kad izrāpos ārā mīksta kā plūmīte sivēnrozā krāsā, sapratu, ka laikam jau dzīvošu mūžīgi jauna kā mēness, daiļa, kā tikai dzejnieki varēs izteikt, lokana kā vītolviciņa, un man noteikti ir nospļauties par to, kā mani redzēs citi.