Tomēr, izrādās, arī tas negarantē vienas vērtību sistēmas piekritēju un viņus pārstāvošās partijas prioritāšu sakrišanu. Nesen nācās lasīt kādu asprātīgu stāstiņu par republikāņiem un viņu atbalstītājiem t. s. zilo apkaklīšu segmentā. Savulaik konservatīvo ģimenes vērtību piekritējiem strādniecības rindās likās svarīgi balsot par republikāņiem, lai apturētu liberalizāciju abortu, seksuālo minoritāšu jautājumos. Tomēr republikāņi, nonākuši pie varas, izvēlējās pavisam citu sadaļu no labējo konservatoru arsenāla - vēršanos pret arodbiedrībām. Pagāja laiks. Nu republikāņu atbalstītājiem zilo apkaklīšu nometnē likās svarīgi balsot par republikāņiem, lai apturētu valsts iejaukšanos ekonomikā, nodokļu kāpšanu utt. Tomēr republikāņi, nonākuši pie varas, šoreiz nolēma pilnu krūti mesties cīņā pret abortiem un gejiem... It kā nevar teikt, ka republikāņi būtu rīkojušies pretēji savām ideoloģiskajām nostādnēm nedz pirmajā, nedz otrajā reizē, tomēr kaut kā sanācis, ka partijas ritms nesakrīt ar atbalstītāju ritmu.
Latvijas gadījumā (lai gan skepse pret mūsu partiju spēju īstenot noteiktu vērtību sistēmu ir vēl pamatotāka) ir līdzīgi. Proti: liekas, latviešu vairākumam nacionālās vērtības ir pietiekami būtiskas, un šīs vērtības it kā aizstāv arī t. s. latviešu partijas. Bet, kad šīs vērtības varēja stingri iezīmēt un vienlaikus pacietīgi skaidrot, elitei bija citas prioritātes un tā vairījās runāt par starpetniskajām attiecībām. Tad, kad šī tēma ir sapurgāta ar cilvēku tracināšanu Saskaņas centra & Co izpildījumā, t. s. mūsējie pēkšņi pamostas un metas aizstāvēt nacionālās valsts pamatvērtības. Kad nu latviešu vēlētājam mēneša garumā ir stāstīts, cik apdraudēta ir nacionālā valsts, ka nu gan esot teju vai otro barikāžu laiks, tad cīņā saucēji sāk runāt par nepieciešamību meklēt kompromisu ar apdraudētājiem... Vai mēs nevarētu kopīgās vērtības aizstāvēt saskaņotāk?