Latvijā kopš atmodas laikiem iesakņojusies pārliecība, ka tā sauktie kultūras ļaudis jeb pašpasludinātā inteliģence ir politiski kompetenti un tādēļ aicināmi komentēt visdažādākos sabiedriskos procesus. Ir pieņemts, ka par politiku, ekonomiku un valsts uzbūvi izsakās rakstnieki, mūziķi, režisori, diriģenti, aktieri, dzejnieki, dziedātāji un pat mācītāji, turklāt tas visiem šķiet pašsaprotami. Taču realitāte ir tāda, ka šiem visādi citādi ļoti cienījamajiem cilvēkiem bieži ir vien miglains priekšstats ne tikai par politiku kā tādu, bet arī to, kā funkcionē valsts. Un rezultātā mēs iegūstam apšaubāmas kvalitātes analīzi par tēmu, kurā runātājs neorientējas vispār. Nu apmēram tādu, kādu iegūtu, ja, piemēram, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Reformu partija) sāktu izvērtēt pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidus dzeju, savukārt Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) publicētu savas esejas par pēdējām baleta izrādēm. Bez šaubām, interesanti, varbūt smieklīgi, dažreiz asprātīgi, taču ne vairāk. Pašsaprotami, ka nekādas sabiedrību izglītojošas nozīmes vai paliekošas vērtības šiem izteikumiem visbiežāk nav un to galvenā funkcija ir publikas izklaidēšana. Kas, bez šaubām, arī ir svarīgi un cienījami.
Pēdējā nedēļas žurnālā Sestdiena par politiku, cita starpā, izteicies Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis. Ir nolamāta apmēram puse sabiedrības, būtībā par ielasmeitām nosauktas latviešus kundzes, kuras vēlēšanās balso par Saskaņas centru (interesanti, kāpēc mierā atstāti kungi), un smagi «uzbraukts» krieviem kā tautai, pasakot, ka viss, ko viņi jebkad radījuši, atskaitot literatūru un Juriju Gagarinu, ir viena vienīga katastrofa. Izklaidējoši un jautri bez gala. Interesanti, un tāpēc cepuri nost Sestdienas priekšā par saistošo materiālu.
Tomēr, emocijām noplokot, nepameta sajūta, ka Hermanim varbūt labāk turpināt uzvest lieliskas teātra izrādes, nevis apsaukāt savus skatītājus un paša teātra darbiniekus par nozombētiem lumpeņiem. Ikvienam ir tiesības pašam izdarīt savas izvēles, kā arī lemt par savu likteni. Un, ja kāds to nespēj pieņemt, tad tā ir tikai un vienīgi viņa, nevis visu apkārtējo problēma. Turklāt lielākās daļas tautas apliešana ar samazgām nav sabiedrības politkorektuma maskas noraušana un lietu saukšana īstajos vārdos, kā to labpatīkas pozicionēt Hermanim. Tā ir tīksmināšanās pašam par sevi un tik visaptverošs provinciālisms, kādam tāda līmeņa starptautiskam kultūras darbiniekam nevajadzētu piemist. Ir piedodami, ja kādam pašam pie sevis šķiet, ka viņš ir kompetents pilnīgi visos jautājumos. Taču nav piedodami, ka šis kāds, savas augstprātības pārņemts, kāpj tribīnē un izgāž žulti pār visiem pārējiem.