vietu. Vislabāko rezultātu šis fankroka opuss sasniedza Čehijā, Vācijā un Šveicē (1. vieta), Nīderlandē un Austrijā (2. vieta), kā arī Spānijā (3. vieta). Albums iekļuva pārdošanas līderu desmitniekā Argentīnā, Polijā, Francijā, Valonijas reģionā Beļģijā, Somijā, Itālijā un Dienvidkorejā.
Radošo virsotni Lenijs sasniedza ar greznu glemroka un fankmūzikas gobelēnu 5 (1998. gada albums). Lieliskus komercpanākumus demonstrēja divus gadus vēlāk iznākusī viņa labāko dziesmu izlase. Viss, kas sekoja pēc tam, tikpat azartisku atsaucību klausītāju vidū nav guvis. Šķiet, ka Lenijs vairs nav tik populārs kā pirms desmit gadiem un pats to apzinās. Tieši tāpēc viņš spēlē fantastiskus koncertus - 11. novembrī Arēnā Rīga notikušais šovs bija labākais, ar kuru mūziķis šeit redzēts. 2005. gadā viņš uzstājās Skonto hallē, 2008. gadā - Arēnā.
Līgavu gadatirgus
Latvijā savu pamatauditoriju Lenijs Kravics ir saglabājis - tās kodolu veido neticami skaistas meitenes pilnā kaujas gatavībā. Viņas nāk uz koncertu kā uz svētkiem, uz līgavu gadatirgu, no kura būs atkarīga visa viņu tālākā dzīve (līdzīgs noskaņojums vibrē gaisā, kad pilsētā ierodas Enrike Iglesjass). Tāds ir 47 gadu vecā Lenija Kravica seksapīla spēks, kas nesamazinās, pat samazinoties viņa ierakstu pārdošanas apjomam.
Dziedātājs uz skatuves nedara neko provokatīvu, taču koncertā plosās muzikāli hormonāla vētra, kad Lenija Kravica roķīgais testosterons saduras ar augstu estrogēna koncentrāciju skatītāju zālē. Mūziķis regulāri pārmet žurnālistiem, ka tie izrāda neproporcionāli lielu interesi par viņa privāto dzīvi, jo viņš pats tam neredz nekādu iemeslu.
Viņa universālā magnētiskā, donžuāniskā būtība pierāda, ka tik dažādas sievietes var iemīlēties vienā vīrietī un tūkstošiem rīdzinieču ne ar ko neatšķiras no Madonnas, Vanesas Paradī, Naomi Kempbelas, Klaudijas Šiferes, Kailijas Minogas, Natālijas Imbruglijas un Nikolas Kidmenas, kuras cita pēc citas zaudēja prātu tumšādainā ekstravagantā narcisa Lenija Kravica dēļ.
Virtuozā imitācija
Lai gan formāli turneja Black and White America veltīta tāda paša nosaukuma albuma izdošanai, Lenija Kravica koncerta programmā dominē superhiti, arī tie, par kuriem viņš saņēmis balvas Grammy, - Fly Away un American Woman. Viņš vienmēr praktizējis izteikti vīrišķīgu skanējumu, kura pamati tika ielikti XX gadsimta otrajā pusē, 60. un 70. gados. Lenijs Kravics ir mūzikas «vintāžists», viņš ir nevis rokzvaigzne, bet drīzāk «rokenrollers», kurš cītīgi seko saviem elkiem, un tie visi ir pagātnes varoņi.
Augot Ņujorkā, Lenijs uzsūca soulmūzikas, gospeļu, fankmūzikas, blūza, džeza un R&B klasiku, šā posma atslēgas vārdi viņam ir The Jackson 5, Stīvijs Vonders, Džeimss Brauns, Areta Frenklina, Els Grīns, Kērtiss Meifīlds, Gledisa Naita, Mārvins Geijs, Mailzs Deiviss, Fela Kuti, Bils Vizerss u. c.
Kad ģimene pārcēlās uz Losandželosu, Lenijs skolas gados iepazina rokenrola priekus - kopā ar Led Zeppelin, Kiss, Aerosmith, Pink Floyd, Cream, The Rolling Stones, The Who un Džimiju Hendriksu. Par viņa paraugu kļuva arī Prinss. Karjeras sākumposmā Lenijam patika eksperimentēt ar savu tēlu: tāpat kā Prinss, viņš nekautrējās vilkt augstpapēžu kurpes, smagus dimanta auskarus, kļošenes un spīguļiem izrotātas kažokādas, kuras ieguvis mantojumā no vecmāmiņas. Tāpat kā Prinss, arī Lenijs, ierakstot albumus, pats cenšas spēlēt gandrīz visus instrumentus.
Lenijs Kravics ir virtuozs imitators: faktiski katrā albumā viņš atzīstas mīlestībā Prinsam, Džimijam Hendriksam un Led Zeppelin (vai arī citiem māksliniekiem un to kombinācijām no visiem iepriekšminētajiem) un dara to ļoti kvalitatīvi un tuvu «oriģinālam». Lenijam Kravicam ir ārkārtīgi svarīgs stila un formas jēdziens, viņš izkopj stilu gan mūzikā, gan dzīvē. Viņam pat ir savs dizaina kantoris, kas nodarbojas ar interjeru un mēbeļu dizainu. Arī sievietes Lenijs izvēlas kā dizaina elementu - mūziķis un stilists zina, ka viņam blakus visizdevīgāk un visharmoniskāk izskatīsies skaistule ar baltu, baltu ādu (Nikola Kidmena vai Vanesa Paradī).
Rokenrols retro krāsās
Šajā turnejā Lenijs Kravics lielu uzmanību pievērš arī skatuves dizainam. Šova scenogrāfijas autore ir britu māksliniece Esa Devlina, viena no veiksmīgākajām scenogrāfēm, kura noformē gan grandiozākos popmūzikas koncertus (no Muse līdz Lēdijai Gāgai), gan teātra, dejas un operas izrādes. Esa Devlina veidos scenogrāfiju 2012. gada olimpisko spēļu noslēguma ceremonijai Londonā.
Lenija Kravica skatuves uzbūvē dominē trijstūra formas ar jaudīgu apgaismojumu un iespaidīgām videoprojekcijām. Lenija grupā izceļas basģitāriste ar perfekti noskūtu galvu Geila Ena Dorsija un ģitārists Kreigs Ross - Lenija Kravica «privātais Slešs» (ar īsto Slešu, ģitārspēles ikonu, Lenijs mācījās vienā klasē Beverlihilsas vidusskolā). Lai panāktu pēc iespējas autentiskāku 60.-70. gadu fankmūzikas skanējumu, mūziķis ved līdzi spēcīgus pūtējus - trompetistu, trombonistu un saksofonistu.
Atšķirībā no saviem iepriekšējiem koncertiem Rīgā šoreiz Lenijs Kravics spēlēja tiešāku un skaļāku rokenrolu retro krāsās. Pašā pirmajā šovā 2005. gadā, kas bija veltīts albuma Baptism materiālam, viņš atbilstoši diska nosaukumam mēģināja pārvērst priekšnesumu par kristību rituālu. Šoreiz par reliģisku aktu varēja uzskatīt tikai Lenija vēlmi satuvināties ar klausītājiem - skanot koncerta pēdējai dziesmai Let Love Rule, viņš nokāpa no skatuves un apsargu pavadībā izmeta līkumu pa arēnas stāvlaukumu - mīlestību sludinošajam Lenijam varēja pieskarties un mazliet ar viņu padejot. Vērojot šo skatu un ļaujoties mūziķa debijas albuma Let Love Rule (1989) titulkompozīcijas melodijai, varēja arī konstatēt, ka savus labākos skaņdarbus Lenijs Kravics ir radījis karjeras pirmajā desmitgadē, no 1989. līdz 2000. gadam, un pēc tam ir bijis tikai sen atstrādātu tēmu «dizains».