augustam notiek fantastisks, dalībniekiem aizraujošs un videi draudzīgs pasākums - ekspedīcija pa piekrasti Mana jūra 2014, mērojot ceļu no Nidas līdz Ainažiem. Lai sagatavotu šo Dabas Dienas numuru, man mazliet nākas savas jūras gaitas nobastot, taču es atkal tur atgriezīšos. Lai izstāstītu visu, man vajadzētu pierakstīt pilnu laikrakstu Diena, jo iespaidu ir tik daudz! Vairāk nekā 25 kilometru gājiens dienā, kad saulē svilsti kā cepeškrāsnī un jūties kā tāds jūras vilks, ieraugot starp koku galotnēm baltojam Užavas bāku - vietu, kur šarmantais ekspedīcijas šoferītis Roberts mūs sagaida ar dzeramā ūdens krājumiem. Sapņaina mēnesnīca Ziemupē un negaidīta ekskursija pa mazo, seno koka baznīciņu, kuru laipnā darbiniece atsteidzas vakarā atslēgt un izrādīt tieši mums... Vakari pie ugunskura, par spīti negantajiem odiem un dažai labai ērcei. Elizabetes Lāces arfas skaņas Ovīšu bākā - kad nesaproti, vai esi nokļuvis pusnomoda pasaulē vai tiešām šis skaistums notiek realitātē. Telts būvēšanas iemaņas un ķibeles ar to, rezultātā nokļūstu nakšņot vecā Ovīšu stacijā, ko mīlīgi iesaucu par spoku namiņu, un izceļas jautrība visa vakara garumā. Un smiekli! Mana jūra liek izsmieties līdz asarām, par spīti agrajiem rītiem, nespējai iemigt, jo dažreiz šķiet, ka zeme ir tik cieta un spiež, un kempingiem bez dušas. Tu esi izkāpis no savas ierastās komforta zonas un nokļuvis daudz skaistākā, vienkāršākā pasaulē. Pašā iešanas procesā ir kaut kas maģisks. Jā, viena lieta ir daba. Tā mainās, tā ir tik daudzveidīga, skaista, pārsteidzoša un stipra, un tev tai nav nekas jāpierāda, jāprasa vai jādod. Tā ir, un tu esi. Piekrastes augu valstij, pat smiltīm, nemaz nerunājot par jūru un debesīm, ir tik atšķirīgi toņi, un, savā nodabā ejot, vislabāk var piefiksēt šo mainību. Dažviet kāpas izskatās kā pasaules mala no Zvaigžņu karu filmas, dažviet tajās kuplo īsts brīnummežs, bet mana sirds pieder lepnajam Jūrkalnes stāvkrastam... Jo vairāk kilometru aiz muguras, jo galva kļūst patīkami tukša. Paliek sajūtas, uztveramas ar dažādām maņām, - vējš savērpj smiltis un paceļ gaisā, kutinot kājas, saule karsē, karsē, karsē, kāpās augošās Eiropas mērogā retās un aizsargājamās tumšsarkanās dzeguzenes saldi smaržo pēc vaniļas. Šī ir neparasta vasara, kas pārspēj visas cerības par plānoto atpūtu! Arī Mazajās talkās atrastie atkritumu kalni piejūras un kāpu zonā nemazina prieku, jo, kaut arī ļoti žēl, ka ir cilvēki, kas nenovērtē, cik jūra un daba ir brīnišķīga, paliek apziņa, ka palīdzi pasauli kaut par milimetru uzlabot - paceļot plastmasas pudeli un neļaujot tai piesārņot vidi, stāstot par Manu jūru un vienkārši priecājoties par cilvēkiem un dzīvi. Jo priecīgais, kā zināms, vairojas un iet plašumā, ja to kopj un tam ļaujas!
Tu vēl neko neesi nokavējis un vari pievienoties ekspedīcijai:
www.manajura.lv.