Janvāra pirmajā pusē siltumnīca tika apstādīta ar gurķu stādiņiem, un jau no janvāra beigām Latvijas veikalos var iegādāties Jaunmārupē audzētos gurķus. SIA Mārupes siltumnīcas ražošanas daļas vadītāja Maruta Kravale stāsta, ka augi ir viņas aicinājums, un Dabas Dienai atklāj, kā Latvijas tumšajā ziemā tiek audzēti gurķi.
Sals atkāpies, un izskatās, ka gaisā virmo pavasara gaidas, bet kas tagad notiek siltumnīcās?
Vēl jau diennakts ir gana tumša... Taču Jaunmārupē ir izbūvēta 5000 kvadrātmetru liela jauna siltumnīca ar ziemas apstākļiem atbilstošu apgaismes tehniku. Janvāra sākumā mums no Somijas piegādāja 14 400 gurķu stādiņu, kas jau bija diezgan lieli - ar piecām sešām lapām. Stādi tika atvesti ar īpašu, apsildāmu kravas mašīnu. Tagad dienā nolasām četras piecas tonnas gurķu sešas dienas nedēļā. Katrs gurķa stāds šobrīd mums ir devis ražu septiņu astoņu gurķu veidā. Plānojam, ka šie gurķu stādi ražos līdz pat maija sākumam. Tikko esam apstādījuši arī pārējās siltumnīcas. Šeit jaunā raža būs, sākot no 8. marta, kā tas ir ierasts jau iepriekšējos gados.
Cilvēki arvien vairāk pievērš uzmanību veselīgam uzturam, vēlas ēst produktus bez kaitīgu vielu klātbūtnes. Daudz tiek runāts par ķīmiju, ko it kā izmanto Mārupes siltumnīcās. Kā cīnāties ar visādiem kaitēkļiem?
Nekādu ķīmiju neizmantojam! Lietojam tikai bioloģiskus augu aizsardzības līdzekļus. Mums no Holandes atved mazus kukainīšus, kas apēd kaitēkļus, piemēram, plēsējērcītes. Sliktie kukaiņi var nodarīt lielu skādi. Ja laicīgi izplata šo bioloģisko augu aizsardzības līdzekli, tad varam būt droši - augiem nekas slikts nenotiks. Mēs šos labos kukainīšus izplatām gan jaunajā siltumnīcā, kur ir mazāka iespējamība, ka kāds kaitēklis no ārpuses varētu iekļūt, gan pārējās siltumnīcu platībās. Jo lielāks sausums vasarā, jo aktīvāki ir kaitēkļi - tās pašas laputis. Tāpēc mēs ļoti rūpējamies, lai augus uzturētu veselīgus un ārstēšana nebūtu nepieciešama. Katrs gads atšķiras.
Bet pēc tam - kad gurķus nepieciešams uzglabāt?
Mēs katru dienu novācam tiešām lielu apjomu dārzeņu, un ne vienmēr izdodas tos uzreiz realizēt, tāpēc gurķi iepakojam plēvītē, jo istabas temperatūrā tas ātri vīst. Gurķī ir daudz ūdens. Uzglabājam ražu temperatūrā no 12 līdz 14 grādiem. Tas nav nekāds mīts, ka gurķus un tomātus nevar turēt ledusskapī, jo tie zaudē aromātu un specifiskās garšas īpašības.
Kāpēc nedomājat par ekosertifikāciju?
Ražojot tik lielos apjomos, par ekosertifikāciju nevaram domāt. Tādā gadījuma būtu vajadzīga īpaša mēslošana - kūtsmēsli vai putnu mēsli. Mēs izmantojam rūpnīcā ražotus minerālmēslus. Ekoprodukciju nevar nodrošināt kā masveida produkciju. Ražības, ekoloģiski audzējot, sanāk mazākas, līdz ar to produkcija arī jāpārdod dārgāk. Pati sertificēšana arī nav lēta.
Mūsu klimatiskajos apstākļos taču gurķis ir vasarā ražojošs dārzenis. Kā radās ideja par gurķu audzēšanu ziemā šeit pat Latvijā?
Ideju smēlāmies no līdzīgām siltumnīcām Somijā. Mūs iedrošināja Igaunijas labais piemērs, kur arī ziemā tiek ražoti vietējie gurķi, taču līdz Latvijas tirgum tie nonāk reti, jo ir gana liels pieprasījums vietējā tirgū. Lai ziemas mēnešos mūsu siltumnīcā izaugtu garšīgs gurķis, konsultējāmies ar uzņēmumiem kaimiņvalstīs. Un arī tagad mūs konsultē speciālists no Dānijas. Šo ideju plānojām un lolojām ilgi, esam daudz mācījušies, skatījušies un rēķinājuši, līdz tas tiešām ir noticis. Esam radījuši būtībā imitēto sauli, kas gurķus apgaismo 20 stundu diennaktī. Augiem pats galvenais ir gaisma. Bez saules nenotiek fotosintēze, kas nosaka to, lai gurķītis būtu garšīgs.
Vai ar dārzkopību nodarbojaties arī mājās?
Jā, tas ir absolūti mans aicinājums! Esmu īstajā vietā. Arī mājās man patīk rūpēties par dārzu, izaudzēt savus dārzeņus. Īpaša interese man ir par garšaugiem. Ziemā rozmarīnu un timiānu var audzēt uz palodzes, bet arī tiem pietrūkst gaismas, tomēr cenšos tikt pie ražas. Savā siltumnīcā audzēju arbūzus un melones. Pagājušā gadā siltumnīcā iestādīju vīnogas šķirni bez kauliņiem, kas ceru šogad ražos saldas ogas.
Vai pati iegādājaties no ārzemēm atvestās ogas un augļus?
Protams, bērni grib kādreiz mandarīnus un banānus, bet cenšos tos, cik iespējams, aizstāt ar Latvijas āboliem. Mēs tikai tagad beidzām ēst ābolus no sava dārza. Visveselīgākā ir Latvijā audzētā produkcija. Dienvidos nav ziemas, kaitēkļi neizsalst, tur augi ir ievērojami vairāk jāapsmidzina.
Kā izvēlējāties šo profesiju?
Man visai nejauši izdevās trāpīt desmitniekā. Kļuvu par agronomu un sāku strādāt siltumnīcās.