Februārī te satiku stirnas, tagad tas, visticamāk, būs kāds skrējējs vai riteņbraucējs. Liekas - skrējēju kļuvis tik daudz! Kur tie slēpušies visu ziemu, kamēr mēs, daži meža dīvainīši, skrējām pa apsarmojušajiem Dreiliņu mežiem? Šķiet, pavasaris spēj atmodināt snaudošo skrējēja garu gandrīz ikvienā no mums.
Kāpēc mēs skrienam? Šosestdien skrēju 1254. dienu pēc kārtas, kas ir vairāk nekā trīs gadi bez nevienas izlaistas treniņu dienas. Tomēr joprojām nevaru skaidri atbildēt uz jautājumu par skriešanas iemesliem. Visticamāk, daudz vieglāk tos definēt pašā skriešanas sākumā, jo sākotnēji mērķi un iemesli mēdz būt diezgan vienkārši - gribas iegūt labāku fizisko formu, uzlabot veselību, izkustēties un izkliedēt domas pēc garas darba dienas vai vienkārši kompānijas pēc, jo draugi pierunājuši pamēģināt. Taču ikviens rūdīts skrējējs jums atzīsies - šie it kā tik skaidrie un racionālie iemesli ar laiku vairs nav galvenais, kāpēc skrienam. Īstais iemesls droši vien ir paslēpts kaut kur dziļi mūsu domās un prātos, to vairs nespējam formulēt konkrētos vārdos. Mēs vienkārši skrienam, jo tas ir kļuvis par mūsu dzīvesveidu, mūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Varbūt tas ir mūsdienu cilvēka dvēseles sauciens pēc atgriešanās pie dabas - kādas pirmatnējas meditācijas formas, kad esam mēs, mūsu ķermenis un daba, vide ap mums un ikdienas rūpes vismaz uz brīdi ir pārstājušas eksistēt.
Taku skriešanas sezonas atklāšana
Aizvadītās sestdienas rīts Latvijas meža taku skrējējiem bija īpašs - bija klāt ilgi gaidītais taku skriešanas seriāla Stirnu buks pirmais posms, kas notika Riekstukalna apkārtnes mežos. Arī es nebiju izņēmums, gaidīju kārtējo taku skrējienu jau sen, un beidzot tas ir klāt! Ir vērts ierasties laikus - var ne vien papriecāties par skaisto dabu, pavasarīgi zaļojošo mežu un siltajiem, spožajiem saules stariem, bet arī noskatīties kanīkrosa (skriešana sasaistē ar suni) startu, kas ir īpaši interesants un aizkustinošs. Suņi, kas pieraduši startēt pa vienam, šoreiz startēja visi vienlaikus, tāpēc starta koridorā valdīja liela rosība, riešana un pat savstarpējo attiecību skaidrošanas mēģinājumi. Tomēr viss piederas pie lietas - atskanot starta signālam, suņi un skrējēji sparīgi devās trasē, un jau pavisam drīz, pēc noskrietiem aptuveni pieciem kilometriem, mēs Riekstukalna virsotnē ieraudzījām tuvojamies uzvarētāju.
Drīz vien startējam arī mēs - garo un vidējo distanču skrējēji. Šķiet, skrējēju pūlis ir noilgojies pēc meža takām, pēc zaļām sūnām zem kājām un sacensību gara. Lai arī Stirnu buks vienmēr varējis lepoties ar gleznainām trasēm, šī Riekstukalna trase izskatās īpaši skaista - sūnas jau tik zaļas, ka liek aizmirst asfalta pelēcību, trases ielokos uzziedējis violets vizbulīšu paklājs, taču ēnainākajās kalnu nogāzes pusēs vēl redzams pēdējais kūstošais sniegs. Lai tas paliktu manā atmiņā īpaši spilgti, tieši tad, kad priecājos par sniega čirkstēšanu zem savām kedām, man pa sniegu bezrūpīgi paskrien garām puisis basām pēdām - arī tā var skriet!
Pa meža takām
Taku skrējieni pēdējos gados kļūst īpaši populāri - ir iespējas skriet pa mežiem un kalniem visdažādākajās Latvijas vietās, skriet pa pludmali vai pat apkārt ezeram nakts stundās. Tomēr nav jāgaida sacensības, lai dotos skrējienā pa mežu. Tieši vienatnē vai nelielā kompānijā vislabāk izbaudīsiet dabas burvību. Lai arī varbūt liekas, ka Pierīgas mežos nekā interesanta nav, tas ir mānīgs priekšstats. Atliek vien novirzīties no asfaltētā ceļa un ļauties meža taciņām, lai satiktu ezi vai stirnu, atklātu bebru darbnīcas ūdenstilpju krastos, redzētu sīli vēzējam zilganos spārnus, dzirdētu putnu dziesmas un ieraudzītu saulainākā sūnu ielokā uzziedam pirmos pavasara ziedus. Pavasaris beidzot ir atnesis mums gaišākus rītus un vakarus, kad varam izbaudīt skriešanu jebkur, ne tikai pa apgaismotajiem pilsētas trotuāriem. Turklāt atšķirībā no vasaras nav arī karsti. Šis laiks, kas pats mūs virza un motivē kustībai svaigā gaisā, ir jāizmanto!