Pārsvarā, domājot par dārzkopību, domājam par ražu - gan apēdamu, gan to, kas priecē mūs ar savu skaistumu, mazāk - par visu procesu kopumā. Taču, izprotot dabas ciklus un gūstot iemaņas dārzkopībā, iespējams kļūt maksimāli videi draudzīgiem, turklāt nebūt nesarežģījot sev dzīvi, bet gluži otrādi, iegūstot interesantu pieredzi un pat labāku rezultātu.
Viens no šādiem saimniekošanas veidiem ir permakultūra. Jēdziens veidojies no vārdu salikuma permanent culture, kas angļu valodā nozīmē pastāvīga jeb ilgtspējīga kultūra, bet pēc būtības nozīmē ilgtspējīgu saimniekošanu.
Mūsdienu permakultūras pamatlicējs ir Zeps Holcers no Austrijas. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados viņš sāka pielietot permakultūru kā sistemātisku metodi, pārveidojot Austrijas Alpu nogāzes auglīgos dārzos un bagātīgos biotopos, kas ar savu skaistumu un ražību joprojām pārsteidz tūristus un permakultūras entuziastus, bet par zinātnisku metodi permakultūra pārtapa Austrālijā.
Permakultūra vienlaikus ir filozofija, principu un paņēmienu komplekss jeb visaptveroša pieeja dārzu un dzīves vides plānošanai.
Nesen izdotajā Tobija Hemenveja grāmatā Gajas Dārzs. Piemājas permakultūras rokasgrāmata autors uzsver, ka permakultūra nav nozare pati par sevi, drīzāk tā ir dizaina pieeja, kas balstīta uz dažādu nozaru, stratēģiju un tehniku apvienošanu. Tās pārstāvji vadās pēc noteiktiem ētikas principiem: rūpes par zemi, rūpes par cilvēkiem un šo rūpju radīta pārpalikuma atkārtota ieguldīšana.
Vienu no permakultūras idejām var aizņemties jebkurš, tā taupot resursus, piemēram, ūdeni - laistīšanai veidot lietus ūdens uzkrājumus. Tas gan nepadzirdīs dārzu sausā un karstā periodā, ja tas ieilgst, taču var kalpot kā papildu resurss. Lai samazinātu nepieciešamību ravēt, var veidot mulču vai augsnes virskārtai izmantot salmus, savukārt kaitēkļus atbaidīt, stādot kopā attiecīgus augus, piemēram, starp kāpostiem samtenes, kuru aromāts atbaida kāpuru dējējus tauriņus.