_ Tā prototips patlaban tiek intensīvi slīpēts, lai sāktu masveida ražošanu. Iļjam uzņēmumā ir daudz vadītāja pienākumu, tomēr viņš turpina arī izgudrot, meklēt, izmēģināt. «Mani interesē robotika un jaunās tehnoloģijas. Par šo tēmu esmu uzkrājis ļoti daudz zināšanu, bet aizvien katru dienu uzzinu ko jaunu. Sevi redzu kā tehnoloģiju vizionāru, kurš izvēlas, atrod, pārbauda jaunās tehnoloģijas un izdomā, kā tās apvienot, izmantot. To es gribu darīt,» Iļja saka par savas karjeras iespējamo attīstību.
Lidošanas brīnums
Jau bērnībā Iļja sadāvinātās mašīnītes jauca ārā un, papildinot ar detaļām no konstruktoriem, atkal lika kopā, lai taptu kas cits - visbiežāk lidmašīnas vai helikopteri. Lidaparāti viņam jau tad ļoti patika, lai gan ne vienmēr sanāca. «Joprojām uzskatu, ka lidmašīnas ir sarežģītākais izgudrojums cilvēces vēsturē, mūsu gadsimta brīnums,» Iļja saka. Šī interese noveda pie iestāšanās Rīgas Aviācijas universitātes Mehānikas fakultātē, kuru gan pēc Iļjas pirmā studiju gada reformēja un iekļāva RTU sastāvā. Taču tas netraucēja iegūt mehānikas inženiera diplomu ar visai pamatīgām zināšanām par lidmašīnu uzbūvi.
Paralēli Iļja ļoti aizrāvās arī ar programmēšanu, ko apguva Progmeistara kursos, kā arī gluži praktiski, jo jau no pirmā kursa sāka strādāt par programmētāju. «Uzņēmumam Dati, kas tagad ir Exigen Services, tolaik bija tāda invest grupu iniciatīva - viņi uzņēma studentus, apmācīja un gatavoja darbam IT projektos. Trāpīju priekšpēdējā šādā grupā,» Iļja stāsta.
IT nozarē viņš nostrādāja 11 gadu. Sākumā Exigen Services, tad RIX Technologies. Izauga no jaunākā programmētāja līdz analītiķim un vadošajam programmētājam. «Bet tad sapratu, ka tas nav tas, ko gribu. Pa šiem gadiem produkts, kas tika izstrādāts, - pārsvarā dažādas datu apstrādes sistēmas - īpaši nemainījās un vairs neaizrāva. Gribējās vairāk kaut ko robotveidīgu. Programmēšana man sākumā vispār iepatikās, jo vari kontrolēt mašīnu, vari izdomāt, kā tai jāstrādā. Vēlāk aizrāvos ar mākslīgo intelektu un virtuālajām pasaulēm,» Iļja stāsta. Šādi viņš nonāca arī līdz radiovadāmu lidmodeļu būvei, kuros šodienas tehnoloģijas ļauj ieprogrammēt ļoti plašu funkcionalitāti.
Un tad Iļja kopā ar domubiedriem nodibināja pats savu uzņēmumu - Robotikas un inteliģento sistēmu institūtu. «Tas bija starts tam, kas mums te tagad ir. Ideja bija izstrādāt tehnoloģijas - gan elektroniku, gan programmatūru -, ko varētu izmantot komerciālo bezpilota lidaparātu ražotāji, piedāvāt viņiem risinājumus.» Veicies diezgan labi. Viens no pirmajiem lielākajiem klientiem uzreiz bijis Helico. «Tagad mēs ar šiem cilvēkiem esam apvienojušies un turpinām projektus kopā. Loģiska izaugsme.»
Vajag mums - vajag citiem
Savā uzņēmumā Iļja sākumā bija pētnieks un risinājumu izgudrotājs, bet nu kā tehniskais direktors vada visus Helico tehniskos speciālistus: sešus programmētājus, vienu elektronikas inženieri, divus mehānikas inženierus, kā arī laboratorijas darbiniekus, kas AirDog lidaparātus skrūvē kopā, testē u. tml.
Iļja ir viens no tiem, kas radīja ideju par AirDog. «Principā tā nav unikāla. Jebkuram, kas sastopas ar lidaparātu ar kameru, pirmais jautājums ir - vai var pielidot pie loga un nofilmēt, kas tur notiek? Nākamais - vai aparāts var pats lidot un man sekot?» Būdami aktīvo sporta veidu (slēpošanas, kaitošanas, motosporta, riteņbraukšanas u. c.) cienītāji, Helico puiši bieži vien cits citu filmēja braucam maratonā, no kalna vai tamlīdzīgi. Viens ar pulti kontrolēja lidaparātu, otrs - tam piestiprināto videokameru. «Bet paši sev jautājām - vai nevar to visu kaut kā optimizēt?» Iļja stāsta, kā radās doma par lidaparātu, kas gan sekot sportistam, gan viņu filmēt spēj pats. «Bija skaidrs, ka tāda aparāta izstrāde prasīs laiku, bet, ja tādu vajag mums, varbūt vajag vēl kādam?» Uztaisot AirDog prototipu un palaižot kampaņu pūļfinansējuma vietnē Kickstarter.com, izrādījās - pieprasījums pasaulē ir tiešām liels. «Mēs bijām pirmie, kas efektīvi sakombinēja jau esošas tehnoloģijas vienā produktā, kas turklāt ir domāts plašām tautas masām, arī cilvēkiem, kas neko par droniem nav dzirdējuši, bet vienkārši grib to smuko kadru ar sevi no gaisa.» Patlaban Iļja ar kolēģiem aktīvi gatavojas sākt AirDog ražošanu, kas notiks Latvijā. Izstrādes stadija gan ir mazliet ievilkusies, taču paredzēts, ka no novembra viss tiks palaists.
Grūtākais ir apstāties
Radīt produktu, kāds vēl neeksistē, bet ko labprāt gribētos lietot arī pašam, - tas Iļjam darbā šķiet vissaistošākais. Izaicinoši ir arī centieni lidaparātu eksperimentējot uzlabot. Grūtākais esot laikus apstāties, jo ideju par papildinājumiem un uzlabojumiem ir daudz un aizvien rodas jaunas, taču, lai taptu ražojama versija, kaut kur jānovelk svītra. «Mēs esam inženieri, mums patīk tehnoloģijas, un situācija, kad mums jāfokusējas uz produkta ražošanu, mūs savā ziņā ierobežo. Brīžiem pārāk aizraujamies. Pašiem sev jāsaka stop, un idejas jānoslīpē līdz tam, lai ar šādu dronu varētu strādāt neapmācīts cilvēks,» Iļja atzīst un atklāj, ka jau tagad kļuvis skaidrs, ka AirDog nākotnē būs tikai viens no uzņēmuma piedāvājumiem, kā ar tehnoloģijām fiksēt un arī izmērīt cilvēka sniegumu aktīvajos sporta veidos, kur kustībām, lēcieniem, apgriezieniem ar aci nav viegli izsekot.
Protams, ja aug ieceru daudzums, jāaug arī to realizētāju komandai, un Iļja stāsta, ka Helico sāk pietrūkt gudru galvu un stipru roku - radošu programmētāju, elektronikas un robotikas inženieru. Iļja uzskata, ka Latvijā izglītības līmenis un kapacitāte inženierzinātnēs patlaban kāpj augšup, taču vietējais darba tirgus to diemžēl īsti neveicina, jo IT uzņēmumi fokusējas uz standarta pakalpojumu sniegšanu, nevis inovatīvu produktu radīšanu. Arī inženieri un programmētāji labprātāk meklē darbu firmās, kas ir lielas, stabilas, vēlams - starptautiskas, kur viss ir skaidrs gan par uzņēmuma virzību, gan par darbinieku garantijām. Riskēt grib retais, un AirDog izstrādātājiem tas apgrūtina jaunu kolēģu atrašanu. Taču uzņēmums vairs nav gluži startaps, piesaistītās miljonu investīcijas ļauj veidot stabilāku darba vidi, bet tā joprojām ir dinamiska un uz jauno vērsta. «Gribam motivēt jauniešus gūt zināšanas tieši inženierzinātnēs. Un ar savu piemēru gribam parādīt, ka tomēr ir iespējams gan izgudrot ko jaunu, gan arī pelnīt ar to,» saka Iļja, kurš pats pēc 11 gadiem stabilā darbā atskārta, ka dzīvē pietrūkst zināma stresa un avantūrisma. «Jutos spēcīgs un motivēts īstenot savas idejas un ambīcijas, iet un mēģināt. Protams, var krist un zaudēt, bet var arī vinnēt un nodarboties ar to, kas tev patīk.»