Stāsts, ka Latvijai ir vajadzīga sava ideoloģija, ir tikpat sens kā pati mūsu atjaunotā valsts. Par to vismaz kādreiz, šķiet, runājuši visi nozīmīgākie politiskie spēlētāji, runā joprojām un, ja nekas nemainīsies, domājams, runās vēl gadiem ilgi. Taču parasti ar frāzi «nepieciešama valstiskā ideoloģija» viss arī beidzas. Līdz ideoloģijas radīšanai, definēšanai un tās komunicēšanai neviens tā īsti vēl nav ticis. Turklāt, vismaz man, nekad nav bijis skaidrs, par tieši kādas ideoloģijas radīšanu ir runa un vai tiek piedāvāts jelkāds saprātīgs ietvars.
Nav šaubu, ka Latvijai ir nepieciešams kāds kopīgs vērtību kodekss, kas vienotu cilvēkus, definētu mūsu visu kopējos mērķus un uz kura pamata iedzīvotāji varētu lepoties ar valsti.
Jo patiesībā jau mums ir ar ko lepoties, turklāt, salīdzinot ar citām zemēm, pat ļoti daudz ar ko. Tikai ir ļoti, ļoti slikts iekšējais PR, un nav izslēgts, ka tajā vainojama arī tieši šādu kopējo vērtību un vīzijas neesamība. Ļaudis ir apjukuši, īsti nezina, kam lai tic, un tāpēc savu neapmierinātību un dusmas izgāž uz valsti.
Šaubos, vai šādu kopēju, lielo vērtību kodeksu, kuru, ja ir vēlēšanās, var saukt arī par ideoloģiju, izveidos partijas. Tām ir savas, personīgās, mazās ideoloģijas, kurām vienmēr sekos kāds noteikts iedzīvotāju loks, taču nekad ne vairākums sabiedrības (te mēs nerunājam par totalitārām valstīm, kur valdošās partijas ideoloģija ir arī visas valsts ideoloģija). Tāpat kopējās vērtības nav vienā mirklī radāmas, tās bieži vien ir ne tikai grūti definējamas, bet arī iedzīvināmas tikai ar kultūras vai sporta starpniecību. Turklāt piemēri nav tālu jāmeklē - Anglijā par lietu, kas vairāk vai mazāk vieno visus cilvēkus, ne bez valsts atbalsta, jau daudzus gadu desmitus ir kļuvis futbols, savukārt Krievijā vairāk par visām propagandas programmām kopā izdarīja filma Brālis ar nu jau traģiski bojāgājušo Sergeju Bodrovu vienkāršā krievu puiša Daņilas Bagrova lomā.
Tie, protams, ir tikai diezgan primitivizēti piemēri, taču jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka kaut kādu politisku ideoloģiju mūsdienās, divdesmit pirmajā gadsimtā, ar varu uzspiest būs grūti. Tāpēc drīzāk jādomā, kā radīt kaut ko, kas visiem kopā ļaus lepoties ar Latviju un beidzot izkļūt no visa noliegšanas un žēlošanās purva.