Par sporta tūrisma pedagogu tu strādā astoņus gadus. Kas šajā jomā Latvijā notiek?
Rīgas Bērnu un jauniešu centra sporta tūrisma pulciņa skolniekiem ir iespēja trenēties katru dienu - apgūt tūrisma tehniku, sporta kāpšanu, orientēšanās prasmes, uztrenēt fizisko formu. Regulāri dodamies pārgājienos, vasarā - uz kalniem. Sezonas laikā notiek vairākas sacensības. Tāpēc vēlētos, lai Latvijā būtu vēl vairāk aktīvu sporta tūrisma klubu un jauniešiem sacensībās būtu lielāka konkurence. Tiešām ir entuziastiski treneri, kas šobrīd strādā šajā jomā, bet laikam jau tas pulks ir par mazu. Lai nozare varētu attīstīties, vajadzētu vairāk jaunu aktīvistu, kas gribētu kā treneri darboties ar bērniem. Tomēr priecē, ka šajā mācību gadā mūsu pulciņam pievienojušies daudz vairāk jauniešu nekā iepriekšējos gados, kas, iespējams, atspoguļo to, ka ģimenes arvien vairāk dod priekšroku aktīvam dzīvesveidam. Ir ģimenes, kas pašas ir aktīvas un vēlas savos bērnos izkopt tādas prasmes, lai, bērniem pieaugot, kopīgi pavadītu atvaļinājumus kalnu pārgājienos vai klinšu kāpšanā. Sporta tūrisma pulciņš noteikti ir veids, kā attīstīt aktīvu dzīvesveidu un iepazīt tuvāk dabu, apzināties savu vietu dabā, prast rīkoties neikdienišķās situācijās. To mēs ar jauniešiem izbaudām kopīgos pārgājienos pa Latviju, nakšņojot teltīs un ejot arī nakts pārgājienos. Tā ir noderīga sagatavošanās kalnu pārgājieniem. Es no sporta tūrisma pulciņa aizbraucu uz kalniem pirmo reizi, kad man bija 14 gadu. Tas skaistums un plašums aizrauj! Pēc tam, kad dzīvē rodas arvien nopietnākas idejas un plāni, būtiskas ir iegūtās zināšanas un pieredze.
Kādi ir tavi interesantākie pārgājieni kalnos?
Pat grūti pateikt, kas man interesē vairāk - pārgājieni vai klinšu kāpšana. Grieķijas sala Kalimnosa ir absolūta paradīze kāpējiem, kur esmu izkāpusi sarežģītības ziņā savu grūtāko maršrutu. Daudz ir staigāts pa Alpu kalniem. Būts Monblānā. Bet domāju, ka skaistākais vēl priekšā.
Kuras ir tās vietas, kas vilina un kas varbūt jau ieplānotas?
Gribas apskatīt tādas klasiskas vietas kā Kazbeks, Lielais kanjons, Pacific Trail Amerikā, Brazīlijas džungļi un Andu kalni. Varbūt kādreiz pensijas gados manā plānā nonāks arī Everests. Tagad tuvākais brauciens, kam gatavojos, ir uz Vjetnamu, kur plānots noķert piedzīvojumu un šur tur arī uzrāpties.
Kāds ir bijis lielākais «ieberziens»?
Par ieberzieniem es varētu sarakstīt stāstu krājumu. Uz to man ir talants. Bet, iespējams, tieši tāpēc man ir dots bezgalīgs optimisms un es nekad nezaudēju cerību. Ir bijuši gadījumi, kad sasaitē, ejot kā līderim, nācies pielietot gan spēku, gan pārbaudīt stresa noturību. Kad kāds ieliktnis vai friends (pašu liktie stiprinājumi) izmūk ārā, tad galvenais, lai elvis leg (tā mēs saucam trīcošās kājas sindromu) nepārņem kontroli. Vēl atceros gadījumu, kad Itālijā kāds franču gids, kas veda grupu sasaitē tieši pirms mums, pazaudēja savu ledus cirtni, uzmetot to man gandrīz uz galvas. Ieberziens jeb drīzāk neplānots piedzīvojums ir bijis arī ar nokavētu pacēlāju kalnos, kad palikām 3800 metru augstumā saulrietā, jo maršruts prasīja mazliet vairāk laika, nekā plānots. Lai arī mums bija šokolāde un ūdens, pietrūka guļammaisa. Taču viss beidzās veiksmīgi. Kā mums paziņoja vagoniņu stacijas strādnieks, mēs esam veiksmīgākās personas, kas sastaptas, un mūs pēc divām stundām ar remonta reisu nogādāja ielejā. Ir bijušas situācijas, kad laika apstākļi ir ieviesuši korekcijas un dienas pārgājiens ievilcies arī naktī. Vienreiz tas notika tā, ka nesezonā, tas ir, novembra sākumā, gājām Via Ferrata jeb klinšu maršrutu Dolomītos Alpos. Tas parasti ir labi pārredzams un marķēts maršruts, jo klintīs sarežģītākajās vietās ir iekārtoti metāla pakāpieni un margas, lai varētu pārvietoties pa citādi neizejamām vietām. Arī šeit nepieciešama drošināšana. Mūsu gadījumā maršruts bija vietām aizsnidzis un bija viegli apmaldīties, kas arī notika. Tāpēc kalnos aizkavējāmies, rāpojām pa sniegu, jo kājas grima iekšā līdz gurniem. Meklējot tumsā ceļu atpakaļ, centāmies drošības dēļ maksimāli izvairīties no klintīm un doties atpakaļ pa garāko ceļu apkārt kalnam.
Tāpēc ļoti svarīgs ir atbilstošs ekipējums un fiziskā sagatavotība. Vispār uzskatu, ka sarežģītiem pārgājieniem kalnos, vēl jo vairāk, ja plānots doties uz virsotni, nepieciešams arī nopietni trenēties.
Daudz esi ceļojusi pa Latviju. Kas tevi ir uzrunājis visvairāk?
No sirds jauks velobrauciens pirms pāris gadiem izdevās pa Latgali, izbraukājot krustu šķērsu pa ceļam no Rēzeknes uz Daugavpili. Ir lielais, ģenerālais plāns, bet man patīk, ka paliek vieta arī improvizācijai. Somās ir līdzi viss nepieciešamais, lai uzceltu telti un nakšņotu kādā skaistā vietā, kas gadās pa ceļam. Tā ir ekspedīcijas burvība!