Gandrīz dokumentāla proza
Ķīpsalas putni ir pavisam citādi, pavisam. Šis nelielais ievads domāts tiem lasītājiem, kas nebija Romāniņa fani un debitantes rakstnieces straujo popularitāti uzņēma vismaz ar neizpratni. Šī grāmata ir par vērīgi ieraudzītām mūsdienām un tiešām par Ķīpsalu, varētu gandrīz sacīt - dokumentālā proza, taču tās dokumentalitāte ir tāda iekšēja, personīga. Konkrētas vietas tiek tikai precīzi nosauktas - kas ir bijis Ķīpsalā, tam ar to pietiek un acu priekšā ir gan gājēju tiltiņš pār Zundu (nez, vai tas automobilis ir vienreiz izvilkts no ūdens zem tiltiņa, vai arī joprojām spīdina savu izbalējušo jumtu centimetru zem ūdens līmeņa?), gan Ogļu iela, gan klosteris, baseins vai presnams, kā raksta Rukšāne. Kas tur nav bijis, lai iedomājas kaut ko savu. Toties ir lietas, kas dokumentētas tik precīzi, ka izdomāt to nevar: «Pa upi uz leju ir dzirdama visas pilsētas sēcošā elpa, ka tilts aiz tilta atdod straumei savu dārdoņu un vaidus, ka tirgus pļāpas skrien ūdenim pāri ņirbēdamas, bet tad, kad Andrejsalā ir koncerts, Ķīpsalā var dejot un dziedāt līdzi.» (120.lpp.) Ar putniem grāmatā ir tieši tāpat - nosaukti ir daudzu sugu putni, kaut gan vizuāli tie nav īpaši sīki aprakstīti, jo ciešāk ir vērota viņu uzvedība un samērota ar salinieku raksturiem. Nuja, viņi visi ir salinieki - gan putni, gan cilvēki - un Rukšāne ierauga viņos kopīgo. Tāda veida dokuments ir šī grāmata, kurā darbība grozās Daugavas vai Zunda krastā, uz akmensmoliņa, puķu pļavās, vecās koka mājelēs ar ielām kā dubļu ceļiem un arī turpat izstieptas rokas attālumā, kur lētākās ir rindu mājas, kur kaimiņi katru nedēļas nogali sapulcējas smalkajā restorānā, bet «pirms tam jau visi ir pierijušies un iestartējuši kādu drinku Olimpijas ātrajās ieskrietuvēs.» (23.lpp.) Nē, nē, šajā grāmatā no vulgaritātes nav daudz nekā, vien pa kādai atblāzmai no vecā Rukšānes rakstības stila, ko kāds lasītājs varbūt atceras. Toties te ir meitene kā dziedātājstrazds un vīrietis kā piekūns vai kā papagailis, kā sarkanā dzērve, ir arī vīramāte kā flamingo zoss, ir tik daudz acīgu vērojumu no dabas dabas un arī no cilvēku dabas, ka varam izsekot, kā grodos dubultportretu tēlojumos saliedējušās autores dzīvās dabas mīļotājas būtība ar savstarpējo attiecību psiholoģijas pētītāju. Un tur ir noteikti vēl kaut kas, kā dēļ šie Ķīpsalas stāsti ir izdevušies tik sirsnīgi.
Spēles noteikumi
Pirmajā stāstā Pīle jau iezīmējas Rukšānes piedāvātie spēles noteikumi, ka īsti nevar ieraudzīt, kas tā ir par būtni, kam dvēseles stāvoklis ir iegriezies tāds, ka noteikti jāpārpeld Daugava līdz betoniem otrā krastā, un kam palicis cekuls pašā galvvidū. Līdzība ir tik būtiska, ka arī mazais pīļubērns izmisušo meiteni notur par savu mammu.
Stāsts rakstīts 1.personā, un tikai turpmākajos stāstos mēz uzzinām kādas detaļas no Kristīnes dzīves, skatītas no citu personas pozīcijām un tad vēlreiz no citas puses. Lai paši varētu samērot ārējos - «objektīvos» faktus ar to izraisīto emociju vētrām. Tā salinieku ikdienas gaitas krustojas nelielajā kopīgi apdzīvotajā zemes gabalā Rīgas centrā, ko sauc par Ķīpsalu, un tēli pamazām iegūst papildu dziļumu no viena stāsta pie nākamā, ka nemaz tas vairs nav stāstu krājums, kā pirmajā brīdī šķita, iedalījums ir tikai putnos. Un paliek jau arī pa kādam neatrisinātam noslēpumam - kur palika jaukā Gundega, vietējā princīša draudzene, un kāpēc «kristālskaidrības kalngals» Fabrikas restorānā izvēlējās tieši pīli?
Autore vēro viņus - gan jūt līdzi, gan pabrīnās, gan paironizē par saviem laimes vai nelaimes putniem, tomēr visdrīzāk mīl viņus visus, un šī rāmi smaidošā, tomēr nesentimentālā labvēlība ir grāmatas galvenā patīkamā intonācija.