Pamatoti rūpējoties par jaunās paaudzes izglītotību dabaszinātnēs un matemātikā, šo priekšmetu pasniedzēju skaits un vecums, protams, ir svarīgi jautājumi. Tomēr ne mazāk būtiski ir tas, cik šīs tēmas Latvijas skolās māk un objektīvi var pasniegt aizraujoši, saprotami un mūsdienīgi. Tas ir kā apburtais loks: ja jauns cilvēks, kurš teorētiski gribētu būt skolotājs minētajos priekšmetos, zina, ka viņam būs jāstrādā ar garlaicīgu vielas izklāstu, aizvēsturisku aprīkojumu, tad viņš prognozēs, ka skolēnu interese būs maza, attiecīgi viņš nejutīsies gandarīts (atalgojuma līmenis ir cita tēma). Ja skolēni garlaikosies, pastiprināsies pārmetumi, runas par prestiža zudumu utt.
Laimīgā kārtā ar vielas un mācīšanas procesa modernizāciju sokas - vismaz pilotprojektu līmenī - gluži labi: šī ir dabaszinātņu un matemātikas nedēļa, un ikviens Rīgā var Dailes teātrī modernizāciju skatīt realitātē. Ir tikai daži jautājumi: a) vai šai modernizācijai atradīsies Eiropas Savienības finansējums arī turpmāk, b) vai pašvaldības, jo no tām atkarīgs, piemēram, kabinetu remonts, spēs un būs motivētas savu finansējuma daļu atrast. Plus - ja ņem vērā, ka starp pilotprojektos iesaistītajām mācību iestādēm daudzas ir reģionos, būtu ļoti svarīgi, lai tik daudz piesauktā dabaszinātņu un eksakto priekšmetu veicināšana būtu sasaistē ar skolu tīkla reformu. Proti, lai iesāktais process nekoncentrētos tikai Rīgā un lielākajās pilsētās, lai skolēni un skolotāji mazā pašvaldībā, kas ieguvuši «smeķi» dabaszinātnēs, pēkšņi nenonāktu skolas slēgšanas fakta priekšā.