Tas gan devis elpu sazvērestības teorijai - statistika veidojas no tā, ka, samaksājot policistam, iereibis autovadītājs brīnumaini pārvēršas velosipēdistā, kam sods ir maigāks. Dienai gan neizdevās pierādīt, ka šī parādība būtu, drīzāk tieši otrādi - starp riteņbraucējiem, izrādās, ir vesela «neaizskaramo kasta», kuriem par sodiem ir slaidi nospļauties un kuru pārkāpumu skaits mērāms pat desmitos.
Gribēdams neiekritīsi
Uzsākot pētīt šo tēmu, veicam nelielu eksperimentu. Dienas «aģents» Normunds, kurš sešos gados, ikdienā braucot ar motorolleru, «uz promilēm» pārbaudīts tikai vienreiz, 31. jūlija naktī devās «reidā» pa Rīgu, apzināti izvēloties braukt pa vietām, kurās biežāk manītas Ceļu policijas ekipāžas, gaidot, vai tās viņu izdomās pārbaudīt. Izbraukājis visu Rīgu un uzdūries sešām ekipāžām (dažām - vairākas reizes), Normunds tā arī ne reizi netika pārbaudīts.
«Ja naktī akurāt nebraukšu pa ceļu sadalošo joslu, galvā būs ķivere un skaļi nedziedāšu dziesmas par dzimteni, man nedraud tikt apturētam. Secinājumi katra paša ziņā, bet policijas sniegtās atskaites par aizturētajiem velosipēdu un motorolleru vadītājiem mani mulsinās aizvien vairāk!» viņš prāto.
Vēršamies pie policijas ar jautājumu - kā tad rodas statistika? Tās pārstāve Sintija Virse autovadītāju pārvēršanos velosipēdistos vai motorolleru vadītājos gan noraida kā absolūtu mītu, jo lielākajai daļai pieķerto nekad neesot bijusi ne automašīna, ne autovadītāja apliecība. Policija pat esot veikusi pārbaudes, lai noskaidrotu, vai tiešām tā nenotiek, un izrādījies, ka «no 400 pārbaudītiem protokoliem tikai vienam riteņbraucējam ir bijusi vadītāja apliecība un divi ir bijuši auto īpašnieki». S. Virse gan piebilst - ja kādam iedzīvotājam tiešām ir uz faktiem balstīta informācija par šādiem gadījumiem, jāvēršas VP Iekšējās drošības birojā.
Vietējie iedresēti
Ar oficiālo atbildi nesamierināmies un izprasām no policijas detalizētu statistiku par nejauši izvēlētu nedēļu, lai varētu secināt - kur tad īsti reibušos velosipēdistus ķer? Izrādās, ka visai daudz iekrīt Zemgalē, tādēļ dodamies uz Dobeli braukt līdzi patruļā vietējiem policistiem Renāram un Varim.
«Pilsētā viņi jau ir iedresēti. Tie, kuri ir ķerti, parasti riteni stumj, nevis brauc, vai vismaz, kā pamana policiju, uzreiz lec nost,» pasmejas Renārs. Un tiešām - tikko izbraukuši no iecirkņa, ieraugām kungu ap 50, kurš par braukšanu ar velosipēdu dzērumā sodīts jau trīs reizes. Tomēr, pamanījis policistus jau pa gabalu, viņš iegriežas parkā un pazūd aiz uzkalniņa. Tik viegli viņu mierā neliekam, bet, apbraukuši ap parku, redzam - nu jau viņš savu riteni stumj aiz stūres, uzmanīgi lūkodamies apkārt, vai nemanīs policiju.
«Medības» labāk vedoties laukos, tādēļ izbraukājam teju visu Dobeles novadu, bet visi pārbaudītie izrādās skaidrā. Tomēr versija par autovadītājiem, kas pārtop velosipēdistos, policistos izraisa smīnu. Viņi saka - tā būtu nejēdzīga ķēpa, jo noķertais iereibušais braucējs ar visu spēkratu ir notikuma vietā jānofotografē, ko inscenēt būtu iespējams tikai tad, ja ērti «pie rokas» dabūjams velosipēds. «Nevar izslēgt, ka kādreiz tā varētu notikt, bet inspektors tā riskētu dubultā - nu, nofotografēs mersedesa vadītāju uzvalkā pie kaut kādas vecas Desnas, uzreiz būs aizdomīgi. Ja paskatīsieties datubāzē, sodītie velosipēdisti parasti ir tādi, kuriem jau sejā rakstīts, ka knapi sagrabinājuši naudu pudelei, par auto nemaz nerunājot,» viņi skaidro.
Lielākā daļa velodzērāju, kas uzlabo statistikas ciparus, vismaz laukos esot pusmūža vīrieši bez pastāvīgas darbavietas, ar ilggadēju dzeršanas pieredzi. «Ja tādu apturi, 70-80% gadījumu ir promiles. Tie ir tie, kas bez alkohola jau vairs nedzīvo,» saka Renārs. Tomēr lielas jēgas no sodu izrakstīšanas viņiem neesot, jo naudas šādiem tipāžiem tāpat nav - samaksājot labi ja katrs divdesmitais, bet citus soda veidus par braukšanu dzērumā ar velosipēdu likums neparedz. «Ja viņš vēl strādā, var sodu no algas atvilkt, bet šie jau pa lielam sen nekur nav strādājuši - uz tādiem naudas sodi nestrādā. Ja liktu tādam kādu mēnesi pastrādāt pašvaldībai, parkā lapas grābt, zāli pļaut, zarus vākt, tad gan pēc tam kārtīgi padomātu, pirms sēsties sutā uz riteņa,» uzskata policisti.
Meklēt Sēni mežā
Skaļākais piemērs šai atziņai gan dzīvo Valmierā, nevis Dobelē, tādēļ nākamajā dienā dodamies uz Ziemeļlatviju. 31 gadu vecais valmierietis Juris Sēne dzērumā vietējiem policistiem «zem sitiena» divos gados patrāpījies jau 20 reižu, bet mācību guvis tā arī nav.
Jura stāsts ir traģikomisks. Viņš pirms pusgada izlikts no vietējās sociālās mājas. Mājas komandante skaidro - dzēris, nemaksājis īri, kad viņa istabā atslēgta elektrība, sācis dedzināt sveces, izraisot arī ugunsgrēku. «Mums bija uzlikts, ka viņam īre automātiski no invaliditātes pensijas atskaitās uz mūsu kontu, bet viņš tik un tā vienmēr kaut kā pamanījās to naudu no sava konta pirms tam izgrābt,» viņa sūrojas.
Sociālajā mājā sastopam arī Jura bijušo istabas biedru, kurš saka - tagad Juris dzīvojot teltī mežiņā pie vecā dzelzceļa tilta kopā ar māti, bet no saviem niķiem atteicies neesot: «Ginesa rekordu grāmatā viņš jāliek ir - visu laiku «kož» un nestrādā. Viņam invalīdu grupa trešā ir, jo ar vienu aci gandrīz neredz, brilles drausmīgas, un tāpat pālī ar riteni visu laiku nesas.»
Pēc kaimiņa norādījumiem stundām ilgi ķemmējam Valmieras pievārtes mežu bez rezultātiem un gandrīz jau esam gatavi padoties, kad beidzot uzsmaida veiksme - pa gabalu pamanītie krāsainie apģērba gabali, izrādās, pieder Aivaram un Antoņinai, kuri dzīvo pašceltā būdiņā meža vidū. Juris viņiem esot tuvākais kaimiņš - dzīvo dažus metrus tālāk kopā ar vēl diviem puišiem.
Pieci riteņi atņemti
Tomēr tur nevienu nesastopam, jo iemītnieki devušies uz pilsētu, vienīgi redzamas zemē izbārstītās alus bundžas un odekolona pudeles. Vietējā specifika - teju katrā Valmieras bodītē neatkarīgi no tā, pārtikas vai saimniecības preču, nopērkams Ukrainā ražots «odekolons» - 50 santīmi par 200 gramu burciņu. Spirta saturs - 60%. Atgriežamies pie Aivara un Antoņinas, kuri vāra ūdeni kafijai uz ugunskura un loba no veciem izsmēķiem tabaku, ko ietīt avīzē un uzpīpēt.
Antoņina, kura bez pajumtes ir jau 12 gadu, izrādās, ir Jura māte, un, jāteic, viņa par savu dēlu augstās domās nav. Juris dzīvojis kopā ar vecmāmiņu, bet, kad tā nomirusi, ievācies sociālajā mājā, kur kaimiņi samācījuši «pudeles mākslā». No tās viņš atteicies nav arī pēc nonākšanas uz ielas. «Mums šeit paēst vienmēr ir ko, jo dzīvojam prātīgi, bet tie puiši citreiz badā sēž. Ļoha strādā par simtlatnieku, Juris saņem invaliditāti, bet nu ar galvu nedraudzējas, kā naudu dabū, tā pēc divām dienām tās nav. Citreiz žēl paliek, viņam ne drēbes, ne paēst nevajag, tikai alu vai odīti,» viņa saka.
Ne policijas izrakstītie sodi, kurus viņš nemaksā, ne redzes kaite, ne citas veselības problēmas, kuras pavairotas, dzerot odekolonu, Juri no braukšanas dzērumā tā arī nav atradinājušas, stāsta Antoņina. «Kā viņš brauc ar riteni, policisti jau bļauj pa ruporu - Juri Sēne apstājies! Viņam jau kādi pieci riteņi tā ir atņemti. Nevajag tos dot viņam, viņš kā pilnā, tā brauc,» sūrojas Aivars, kura velosipēdu draudzenes dēls tādā veidā pazaudējis. Arī viņi prāto - vienīgais veids, kā Juri izglābt, būtu likt viņam sodus atstrādāt. Savādāk viņš tos tāpat nekad nenomaksās, bet atstrādājot varbūt vēl pie prāta nāktu...