Lai vilks paēdis un kazas dzīvas
1. Šķiet, līdzīgā situācijā nonākusi Latvijas populārākā partija. Saskaņas centrs (SC) savulaik izlēma pajādelēt uz savu vēlētāju kompleksiem jautājumā par otro valsts valodu, nu nākas izvēlēties - vai nu turpināt riskanto pastaigu un atbalstīt arī kolorīto nepilsoņu tiesību aizstāvju kompāniju, vai riskēt no tīģera nokāpt... Vismaz pagaidām SC liekas, ka partija var gan nokāpt, gan tīģeri noturēt pavadā (un vajadzības gadījumā atkal ieķerties tam mugurā). Un jāatzīst, ka tas tiešām var izdoties vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, informatīvajā telpā, ko lieto SC vēlētāji, faktiski nekas nav dzirdams par darbu, ko koalīcija veic ar Pilsonības likuma grozījumiem. Ja šie vēlētāji būtu labāk informēti, vismaz daļai rastos jautājums, vai brēka ir pamatota - šajos grozījumos ir panākts pretī cittautiešiem. Savukārt nošķirtās informatīvās telpas apstākļos SC var izlikties, ka nekādu jaunumu nav un partija ir aizstāvis, bez kura nu nekādi neiztikt. Otrkārt, SC par labu nāk tas, ka liela daļa ļaužu Latvijā vispār maz seko līdzi parlamenta debatēm. Tātad SC var droši paust - arī latviešu publikai -, ka apvienība, solīds un pragmatisks spēks būdama, gribējusi nepilsoņu jautājumu risināt Saeimā, iesniegusi grozījumus, bet sliktā varas koalīcija tos noraidījusi. Attiecīgi nekas cits neatliek kā... Un kurš gan pamanīs, ka patiesībā SC deputātu pienesums 6. septembra plenārsēdē bija deputāta Elksniņa tradicionāli ugunīgā un interesantā kritika par koalīcijas sagatavotajiem labojumiem Pilsonības likumā, savukārt paša SC priekšlikumi izskatījās, teiksim tā, nenoslīpēti.
Īsi sakot, SC var izdoties gan distancēties no Ždanokas, Lindermana & Co, kad neatdod šai grupai spēles lauku.
Cita lieta - ja runa patiešām ir par nepilsoņu interesēm, jezga ap pilsonības iegūšanas regulējumu, nepilsoņiem var nākt par ļaunu. Proti, ir vairākas tēzes, piemēram, par atļauju nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās, kam daļa no valdošās koalīcijas politiķiem pat varētu piekrist. Bet, ja uz kārts likts ir regulējums vispār, šādi iespējamie kompromisi, protams, nebūs iespējami. Respektīvi, ja pieņemam, ka SC patiešām interesē nepilsoņu kā savu atbalstītāju stāvoklis, apvienībai kaislības ap iespējamo referendumu nemaz nav vēlamas.
Grieķija nav visa Eiropa
2. Līdz šim debates par Latvijas pievienošanos eirozonai bijušas diezgan retoriskas un balstītas izjūtās. No vienas puses - «nevar saprast, kas tajā zonā notiek, labāk nevajag». No otras - «ceļu sākuši esam, jāpabeidz, turklāt lielā mērā mēs jau esam atkarīgi no eiro». No šī viedokļa pagājušajā nedēļā notikusī speciālistu diskusija jau bija krietni kodolīgāka - ar konkrētiem aprēķiniem par šī vingrinājuma izmaksām un ieguvumiem. Nu šie aprēķini jāizklāsta (un daudzkārt) sabiedrībai saprotamā formā. Piemēram, tas, ka eiro ieviešana būtiski palētinās valsts ārējā parāda apkalpošanu, pieļauju, daudzus kā arguments, kā saka, neuzrunā. Savukārt, ja cilvēki saprot, ka tas nozīmēs papildu līdzekļus iekšējo vajadzību finansēšanai, tas varētu būt krietni iespaidīgāk. Līdzīgi ar «pret» nometnes iecienīto argumentu: «Re, kā citas Austrumeiropas valstis vairs negrib to eiro.» Te nu mazliet jāatsakās no diplomātiskas pieklājības un saprotami jāpaskaidro, ka, piemēram, Bulgārijas valdības paziņojums pagājušajā nedēļā nozīmē nevis kādu īpašu gudrību, bet veidu, kā aizsteigties priekšā nepatīkamajai atklāsmei, ka bulgārus eirozonā neviens īpaši negaida (klasisks gājiens: ja jūti, ka tevi tusiņā negaida, visiem spēkiem demonstrēt, ka nemaz negribi to apmeklēt). Šajā aspektā pareizi komunicē finanšu ministrs: nekautrējoties paust savas kritiskās piezīmes par eirozonā notiekošo, Vilks rada iespaidu, ka nav cietpauris un neuzskata eiro ieviešanu par pašmērķi, ievelkot Latviju nereformētā eirozonā.
Nopietni jāstrādā ar to eiro ieviešanas izmaksu pozīciju, kas skar privāto biznesu, - gan lai uzņēmēji saprastu, ar ko viņiem jārēķinās, gan lai laikus būtu nerakstīta vienošanās starp valsti un uzņēmējiem, ka pēdējie šīs izmaksas nevajadzīgi nepalielinās («noapaļojot» cenas, savas izmaksas utt.).
Atgriežamies darba ierindā
3. Dažiem politiķiem atgriešanās no atvaļinājuma bija mazliet grumbuļaina - Valsts prezidents, kā jau prognozējām pirms nedēļas, faktiski uzreiz un neslēpti nostājās lielo pilsētu mēru pusē viņu konfliktā ar pašvaldību lietu ministru. Tomēr dažiem politiķiem vasara ir nākusi par labu. Piemēram, opozīcijai Rīgas domē. Līdz šim tās mēģinājumi kritizēt Ušakova un Amerika tandēmu vairāk atgādināja sīku kašķēšanos un mēram skādi nenodarīja. Pagājušajā nedēļā opozīcija atrada objektīvi labu tēmu, pieprasot, lai pašvaldības uzņēmumu gada pārskati būtu publiski pieejami un atklāti notiktu arī šo pārskatu apspriešana. Lielu daļu rīdzinieku maz satrauc, kur un kāpēc Ušakovs runājis krieviski, bet pašvaldību uzņēmumu «iekšas» gan var atklāt pie varas esošajiem nepatīkamas lietas, gan ir interesants temats vēlētājiem (jo kārtējo reizi pārliecināties, ka «mūsu nauda» tiek tērēta nelietderīgi, cilvēkiem patīk). Līdz šim Ušakovam opozīcijas pārmetumus izdevās ātri slāpēt ar kādu asprātību, kā atgaiņājoties no knišļiem. Iespējams, turpmāk šīs vārdu kaujas kļūs interesantākas un spraigākas.
Šonedēļ
4. Ministru kabineta komiteja skatīs Tieslietu ministrijas (TM) priekšlikumus par daudziem labi zināmo situāciju - dzīvokļi pieder vienām fiziskām personām, zeme zem ēkas - citām. Jautājums - ko zemes īpašnieki var prasīt no dzīvokļu īpašniekiem. TM valdībai pieteikusi arī citu cilvēkiem saprotamu tēmu - grozījumus tajā Civillikuma daļā, kas skar mantojuma tiesības.
Savukārt Saeimas deputāti (Publisko izdevumu un revīzijas komisija) uzklausīs Valsts kontroles viedokli par Ekonomikas un Satiksmes ministrijas «papīru» kārtību 2011. gada pārskata periodā.