Šo nozaru vidū ir arī metalurģija, kuras norises globālajā mērogā ietekmējušas arī līdz šim lielāko Latvijas metālapstrādes uzņēmumu Liepājas metalurgs, tagad pazīstamu ar nosaukumu KVV Liepājas metalurgs. Lai arī ar metalurģijas giganta darbības atsākšanu tika saistīts ne mazums cerību gan Liepājā, gan visā Latvijā, pēdējie notikumi saistībā ar kompānijas tēraudkausēšanas cehu liek rūpīgāk paraudzīties, kādas ir vispārējās tirgus tendences un cik dzīvotspējīga šobrīd vispār ir Eiropas, tostarp arī mūsu valsts, tēraudrūpniecība.
Dārgāki lūžņi
Diena jau rakstīja, ka uzņēmuma KVV Liepājas metalurgs vadība 19. maijā paziņoja par ražošanas sašaurināšanu. Pats uzņēmums KVV Liepājas metalurgs tēraudkausēšanas ceha darbības apturēšanu skaidroja ar pēkšņām tirgus konjunktūras maiņām. Vienā no lielākajiem metalurģijas tirgiem - Turcijā - pēkšņi maija sākumā pāris nedēļās strauji esot audzis pieprasījums pēc metāllūžņiem par netipiski augstu cenu. Savukārt Ķīnā gatavās produkcijas cenas samazinājās, kā rezultātā arī citiem tirgiem bija jāseko izmaiņām Ķīnas tirgū.
«Ja līdz tam mēs iepirkām metāllūžņus par 207 eiro tonnā, divu nedēļu laikā cenas pieauga gandrīz par 40 eiro tonnā. Šāds metāllūžņu sadārdzinājums nozīmēja, ka rūpnīcai, darbinot tērauda elektrokausēšanas krāsni, būtu jāstrādā ar divu miljonu eiro zaudējumiem ik mēnesi, jo saražotās produkcijas cenas pieaugums uz izejvielu cenu pieauguma fona ir ļoti niecīgs - līdz pieciem eiro tonnā. No katras saražotās tonnas zaudējumi sasniedza vairāk nekā 30 eiro tonnā,» finansiālos aspektus ieskicē KVV Liepājas metalurgs līdzīpašnieks Valērijs Krištals. Kā ražošanai traucējošs faktors tiek minēta situācija Krievijā, kura patlaban ieinteresēta eksportā, tāpēc pārdod gatavo produkciju par zemu cenu.
Spriedze tirgū
Metalurģija kopumā uzskatāma par sociāli un politiski jūtīgu nozari, kurai ir ne vien liels strādājošo skaits, bet arī augsta produkcijas pašizmaksa salīdzinājumā ar produkcijas noieta iespējām. Tā tas ir bijis ne tikai pēdējos gados pēc finanšu krīzes, bet arī iepriekš. «Nozare ir, tā sakot, pārinvestēta, nereti tieši ar dažādu valstu valdību atbalstu, kaut fundamentāli pasaulē vērojams hronisks jaudu pārpalikums. Tādā veidā rodas situācija, ka tirgus mehānisms īsti nedarbojas, un šādi apstākļi saglabāsies vēl pietiekami ilgu laiku, jo risinājumiem jābūt politiskiem,» situāciju metalurģijā raksturo SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis. Pēc viņa teiktā, var vērot starptautiskās tirdzniecības aktivitātes kāpumu un sūdzības par konkurences ierobežojumiem. Pēdējos gados apmēram ceturtā daļu sūdzību, kas nonāk Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), skar tieši šo industriju. «Spriedze tirgos saglabāsies vēl vairākus gadus, līdz atrisināsies domstarpības tirdzniecības nosacījumos un tās tiks ieliktas tiesiskā rāmī,» paredz SEB bankas eksperts.
Pēc Pasaules Tērauda asociācijas (PTA) datiem, šā gada četros mēnešos globālās tērauda ražošanas apjomi kritušies par 1,7% līdz 535 miljoniem tonnu. Turklāt pat Ķīna, kas ir lielākā tērauda ražotāja un līdz šim bija faktiski vienīgā valsts, kuras tērauda ražošanas industrijā iepriekš bija vērojams pieaugums, minētajā laika periodā piedzīvoja kritumu par 1,3%. Tikmēr Indija spējusi audzēt tērauda ražošanas apjomus par 6,7%.
D. Gašpuitis skaidro, ka Ķīnas tērauda industrijas izaugsmes kritums radījis spēcīgu triecienu visai nozarei globālā mērogā, turklāt tās iekšzemes tērauda ražošana sastopas ar milzīgu jaudu pārpalikumu, kas varētu saglabāties arī turpmāk. Pēc ekonomikas eksperta teiktā, sagaidāms, ka šīs valsts tērauda noiets tuvākajos divos gados kritīsies par 0,5% gadā. Pie lielā jaudu pārpalikuma tas var būt negatīvs signāls cenām tā dēvēto melno metālu tirgū. Tomēr ir arī labas ziņas. D. Gašpuitis atsaucas uz PTA prognozēm, ka globālā mērogā tērauda pieprasījums šogad augs par 0,5% līdz 1544 miljoniem tonnu, savukārt nākamgad šis skaitlis var palielināties līdz 1,4%. Labākas perspektīvas saistās ar Eiropas Savienības (ES) tirgu, un to nosaka ekonomikas atgūšanās, tā rezultātā ES pieprasījums pēc tērauda šogad varētu augt aptuveni par 2% un 3% - nākamgad.
Tehniskais progress
Kā skaidro ekonomists Uldis Osis, notikumi pasaules tērauda tirgū pierāda, ka apstrādes rūpniecība pārdzīvo stagnācijas periodu. Tiesa, U. Osis piebilst, ka tas nav attiecināms uz visām nozarēm, jo, piemēram, autorūpniecība pēdējā laikā piedzīvojusi vērā ņemamu izaugsmi. Zemākas metālu cenas gan ir viens no autorūpniecības izaugsmi veicinošiem faktoriem, un tas attiecināms arī uz mašīnbūves nozari kopumā, kas, tāpat kā celtniecība, ir viens no galvenajiem metālu patērētājiem. Līdz ar to var teikt, ka metālu cenu atrašanās zemākā līmenī nekā iepriekš lielā mērā bremzē izmaksu pieaugumu, kas ir būtisks faktors brīdī, kad ekonomiskā attīstība nav tik strauja, kā varētu gribēties.
Ekonomists vērš uzmanību, ka pieprasījumu pēc metāliem lielā mērā mazina tehniskais progress. Proti, progress nosaka, ka noteikta izstrādājuma ražošanai nepieciešamais metāla daudzums samazinās, turklāt pēdējā laikā aizvien vairāk tiekot strādāts pie tā, lai palielinātu gan atsevišķu detaļu, gan kopējā izstrādājuma kalpošanas ilgumu, kas galarezultātā arī samazina pieprasījumu pēc tērauda un citiem metāliem.
Analizējot situāciju vienā no pēdējā laika pasaules rūpniecības un kopējās ekonomikas dzinējspēkiem - Ķīnā -, U. Osis vērš uzmanību, ka arī tās tautsaimniecība izgājusi jaunā kvalitātē, līdz ar to spēj ražot preces ar ievērojami augstāku pievienoto vērtību nekā iepriekš, kas arī ir pieprasījumu mazinošs faktors metālu tirgū. Jautāts, vai pašreizējā pasaules tērauda tirgus situācijā, kad ir augsts izmaksu līmenis, kuru veicina gan elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente, gan fakts, ka, piemēram, salīdzinājumā ar Dienvideiropas valstīm, izmaksas ir augstākas saistībā ar ražošanas ēku siltināšanas un apkures niansēm, metalurģija Latvijā var kļūt par globālā mērogā konkurētspējīgu nozari, U. Osis atbild apstiprinoši.
Viņaprāt, pasaules tirgū netrūkst dažādu tērauda izstrādājumu, pēc kuriem ir pieprasījums par atbilstošu cenu. «Uzņēmuma darbība nedrīkst balstīties tikai uz viena produkta - tērauda armatūras - ražošanu. Nepieciešamas investīcijas, lai veiktu augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu, iekļaujoties konkrētās nišās,» spriež ekonomists un piebilst, ka, pārejot uz augstāka līmeņa, līdz ar to dārgākas, produkcijas ražošanu, arī metāllūžņu patēriņš kļūtu mazāks. Turklāt tā būtu iespēja samazināt arī saražotās produkcijas masu, kas savukārt varētu radīt zināmu izmaksu ekonomiju attiecībā uz transporta izdevumiem. U. Osis atsaucas uz Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstu situāciju, kura uzskatāmi apliecina, ka ieņēmumi uz produkcijas masas vienību uzrāda augošu tendenci, respektīvi, izstrādājums kļūst vieglāks, bet tā cena palielinās, pateicoties lielākai pievienotajai vērtībai.