Tas viss notiek septembra sākumā Tērvetē. Pirmo reizi sacensības esot risinājušās pirms pieciem gadiem. Man ir bijis tas prieks piedalīties divreiz. «Šogad laikam no lietus neizbēgsim. Vilkšu sintētisku jaku, kājās sporta apavus ar rievotu zoli,» iepriekšējā dienā, kad lija kā ar spaiņiem un laika prognozētāji neko labāku nesolīja, noteica jubilāres dzīvesbiedrs un sacensību organizators Kalvis - bez jelkādas norādes, ka svinības varētu atlikt. Bet laiks bija žēlīgs.
Sacensības pēc lieluma varētu salīdzināt ar palielām mājas viesībām - cilvēki trīsdesmit četrdesmit, sākot no tādiem, kas knapi staigā. Jaunākā un trenētākā daļa ierakstās sporta klasē, pārējie - tautas.
Svinības sākas ar komandu nostāšanos vienā līnijā. Gulbju karalienes - viena no šī gada komandām - ierosina par godu jubilārei dziļi paklanīties. Pēc tam vārds tiek dots Ievai. Teiktais ir lietišķs: tik un tik punktu, tik un tik stundu, tik un tik uzdevumu.
Pēc starta šāviena komandas aizdrāžas kur kurā. Cita sāk ar speciālajiem uzdevumiem - rāpties pa virvēm horizontāli un vertikāli uz cilvēcisko spēju robežas. Cita sāk ar komandas kolektīvās gudrības pārbaudi, piemēram, jāaplēš, cik varētu svērt arbūzs futbola bumbas lielumā. Viens orientēšanās posms aizved līdz Tērvetes Rūķīšu mežam, otrs - uz Ziedīti un Augstkalni - divām apdzīvotām vietām, kur iepriekš neesmu bijusi.
Kontrollaika beigas mūsu komandai pienāk minūti par ātru. Pazaudējam vienu punktu, savā klasē esam priekšpēdējie. Lēšam, ka esam ar riteņiem nobraukuši 35 km, atraduši kādus desmit paslēptus punktus, pareizi aprēķinājuši arbūza svaru un pavadījuši lielisku dienu.
Kas paliek pāri rīkotājiem - neesmu jautājusi. Nākamā gada uzdevumi jau esot gandrīz izdomāti. Es nodomāju: žēl, ka dzimšanas diena Ievai tikai reizi gadā!