Tas ir šķietami neiespējams literārs projekts - ja vien lasītājs nav ticīgais, kam ir jau konkrēti priekšstati par šo jautājumu, tad adresēt to citiem principā nozīmē īstenot neapstrīdamu ticības pierādījumu vai nokaut lasītāju ar garlaicību. Tomēr Dievs pat neticīgajiem ir intriģējošs - līdzīgi kā šausmu filmas, kas labākajā gadījumā balstās tik vien kā uz pašsuģestiju un efektiem. Lai arī šausmenes nepārliecina, tomēr kņudina, un cilvēki tās skatās. Tāpat arī uzrunā J. Kaplinska Acs - ne vien ar pārambiciozo tēmu, bet arī ar atbruņojoši sirsnīgo un neordināro stāstiņu, kas iedzīvina Kurta Vonnegūta un Haruki Murakami stila eksistenciālo absurdu. Kristietībā pārlieka Dieva analizēšana ir ķecerība, bet hinduismā un konfuciānismā, kā norāda J. Kaplinskis priekšvārdā, tas ir normāli. Šo reliģiju un filosofiju ietekmi uz J. Kaplinska domāšanu, lasot Aci, nevar nepamanīt.
Mūžīgā klātbūtne
Grāmata ir sarakstīta 2000. gadā. Cik atceros, tai laikā apokaliptiskās domas, kas ir Acī, bija izplatītas. Galvenais stāstnieks ir kāds igauņu vīrs, kas perestroikas beigās studentu nometnē kolhozā ir saticis kādu īpatnēju studentu, ko lasītājs iepazīst kā I., ļoti nopietnu jaunu vīrieti ar noslieci uz filosofēšanu un eksistenciālām domām, kurš uzskata, ka viņa dzīvē ir jūtama Dieva klātbūtne, bet ne īpaši patīkamā veidā.
Viņu vērojot kāda Acs. Viņam pat ir aizdomas, ka pasaule ir radīta kā izmēģinājuma laboratorija. «Vai Dieva radīšanas motīvs ir ziņkāre, vai Dievs ir kāds superzinātnieks? Par to visu I. arī bija domājis, bet nekādas atbildes viņam nebija,» raksta J. Kaplinskis.
Sātans vai maniakāli depresīvs?
Vai Acs ir labvēlīga, vai tā ir labā Debesu Tēva Acs, kas mīl mūs? Pēc I. domām, tāda tā nav. Viņam šķiet, ka Acs ir auksta un nevērīga, dažreiz pat nikna. Kad viņš bērnībā šo savu stāstu ir izstāstījis mātei, viņa pārbijusies, ka dēlam ir kāda vaina. Attiecīgi I. sāk apjaust, ka uztver kaut ko tādu, ko citi cilvēki neuztver, un ka labāk ir par to klusēt. Viņš arī apzinās savu izziņu bīstamību - I., piemēram, ir bažas, vai igauņu tautai nedraud genocīds līdzīgi tam, kāds reiz skāra ebrejus, jo, viņaprāt, kāds ebreju pārstāvis nonācis pārāk tuvu Dieva domām. Tāpat I. min, ka varbūt Dievs ir sātans. Varbūt Dievs ir psihiski nelīdzsvarots, maniakāli depresīvs - vismaz Jēzū I. šādas pazīmes saskatījis.
Cilvēks ar šādām domām (ne visai pārsteidzoši) nonāk teoloģijas seminārā. Padomju Igaunijā tā, protams, nav normāla izvēle. Mans tēvs, kas izvēlējās tādu pašu ceļu, reiz paškritiski atzina, ka, lai studētu teoloģiju PSRS, bija jābūt nedaudz dīvainam. Attiecīgi valsts drošības orgāni jeb VDK pievērš I. uzmanību. Savukārt viltīgais I. nolemj čekistus izmantot, lai nokļūtu ārzemēs un turpinātu savu izziņu. Ārzemes - tas sākotnēji nozīmē kaut ko tik nevainīgu kā Vācijas Demokrātisko Republiku, taču vēlāk Taizemi, kur tad arī «atiet».