Jāsaka godīgi - blondi mati man galīgi nepiestāv. Bioloģiskā pārtika - tā gan ir manējā. Jau vairāk nekā desmit gadu. Tos gadus ir diezgan viegli izmērīt pēc mana vecākā dēla, un tādā ziņā mūsu ģimene pilnībā atbilst tradicionālajam vidējam bioloģiskās pārtikas patērētājam, kuru mainīt pārtikas patēriņa paradumus mudina tieši bērnu piedzimšana. Pirms bērniem mana interese par bioloģisko pārtiku bija vairāk teorētiska - kā par pārtikas sistēmu, kura ir alternatīva masveidā ražotajai, tā sauktajai industriālajai pārtikai. Uzzināju, ka arī Latvijā ir tādi bioloģiskie zemnieki, kuri lēnām un neatlaidīgi iet savu ceļu, un dažus no tiem apciemojām. Piemēram, skaistos Upmaļus Rendā, kuras saimniece Māra Bergmane ir viena no entuziastu grupas, kas 90. gadu sākumā, vācu biodinamisko zemnieku iedvesmoti, sāka saimniekot citādi. Tā, lai būtu saskaņā ar vidi, un izmantotu dabas spēkus un procesus. Kad biju ārzemēs, staigāju un pētīju vietējos bioloģiskos tirdziņus, un tad arī Rīgā parādījās pirmais zaļais tirgus un pat viens ekoproduktu veikaliņš. Gluži loģiski, ka mana bērna pirmais kartupelis bija bioloģisks. Bet kopumā tolaik bioloģiskā pārtika bija īsts retums, un - lai piesargās tas, kurš aiztiks nedaudz apvītušo pēdējo (un krietni dārgo) bioburkānu, jo tas paredzēts mazulim!
Patinam desmit gadus uz priekšu (pieplusojam divus bērnus) un redzam, ka Rīgā jau ir vairāk nekā desmit ekoveikalu un ekoproduktu mājas piegādes servisu, un tie attīstās arī citās Latvijas pilsētās. Arī lielveikalos ir arvien plašāks ekoproduktu klāsts - pieejami gandrīz visi ikdienas produkti, turklāt to cenas arvien vairāk pielīdzinās nebioloģiskajai pārtikai. Bet galvenais pārtikas iegādes avots mūsu ģimenē jau vairākus gadus ir tiešā pirkšana. Pa jokam to saucam par sektu, bet formāli varētu teikt - tā ir īsā pārtikas ķēde, brīvprātīgi organizēta patērētāju kopiepirkšanās tieši no bioloģiskajiem zemniekiem. Katru pirmdienu mēs savā pulciņā saņemam iepriekšējā nedēļā veiktos pasūtījumus - dārzeņus, gaļu, graudaugus, piena produktus, zaļumus, medu, olas. Ap to arī apvijam nedēļas ēdienkarti. Skatoties uz savu pusdienu šķīvi, mēs par gandrīz katru produktu zinām, no kuras saimniecības tas nācis, un daļu no cilvēkiem, kas liek pārtiku mūsu galdā, pat pazīstam vaigā. Es ceru, ka mūsu bērniem tas iemācīs, ka pārtika ir kas vairāk nekā produkts veikala plauktā vai porcija uz šķīvja. Tās ceļš no lauka līdz mūsu galdam var radīt dažādu ietekmi uz vidi un apkārtējo pasauli, un mūsu iespējās ir izvēlēties - kādu. Tagad, kad bērni arvien vairāk ēd ārpus mājas, sāk arī paši iepirkties un arvien mazāk varu tos noturēt mūsu «bioloģiskajā burbulī», šī mācība tiks notestēta dzīvē. Nākamais solis pēc tam, kad bioloģiskā pārtika ir ikdiena mājās? Tās ienākšana skolās un bērnudārzos.