Iesākumā gan gribētu atzīmēt, ka t. s. informatīvais karš var notikt arī tad, kad nav konflikta, to skaitā bruņota. Un vēl jānošķir propaganda no informatīvā kara. Atgriežoties pie jautājuma - diez vai kāds noliegs, ka Ukrainas gadījumā notiek informatīvais karš. Piemēram, pirms dažām dienām vienā no lielajiem Vācijas laikrakstiem pietiekami skaidri tika pausts viedoklis, ka nav pieļaujams, ka Putins šajā informatīvajā karā uzvar.
Tālāk mums jānodala auditorijas, uz kurām šīs operācijas vērstas. Piemēram, viena grupa ir Ukrainas bruņoto spēku karavīri, jo īpaši tie, kuri atrodas bāzēs Krimā. Nākamā grupa - t. s. krievvalodīgie vai, kā daži Rietumu mediji tieši saka, krievi Ukrainas austrumu reģionos. Tad, protams, paši ukraiņi visas Ukrainas teritorijā. Lai gan man te būtu piezīme: ja mēs spriestu pēc medijiem, Rietumu Ukrainā gandrīz vispār nekas nenotiek, kas ir izkropļots priekšstats... Ir auditorijas Krievijā un Rietumos. Ir mēģinājumi uzrunāt Krievijas auditoriju krievu valodā no Rietumu puses (radio Svoboda u. c.). Un es atturētos no vērtējuma, kurš šajā informatīvajā karā uzvar.
Informatīvā kara jēdziens a priori vedina domāt, ka mums ir darīšana arī ar informācijas manipulāciju vai pat klaju izkropļošanu. Līdz Krievijai vēl tiksim, bet vai pamanījāt ko tādu arī Ukrainas pusē?
Atgādināšu nošķīrumu starp propagandu un informatīvo karu. Informatīvā kara operācijām ir noteikti mērķi - ietekmēt konkrētu iedzīvotāju grupu attieksmi, ticēšanu kaut kam, kas savukārt var ietekmēt arī šo cilvēku rīcību. Plus operācijas, kas apzīmējamas jau kā konflikta pārnešana kibertelpā - hakeru uzbrukumi utt. Negribētu dot kādus vērtējumus Ukrainas pusei, tomēr, manuprāt, vairāk varam runāt par propagandu, nevis kādām manipulācijām. Liekas gan interesanti pavērot, ko dara un darīs galēji labējie grupējumi (Pravij sektor, Svoboda). Proti, vai tie, ja atceramies kompontenti «ietekmēt cilvēku ticību», nemēģinās arī ar informatīvās telpas starpniecību apšaubīt Ukrainas jaunās varas atbilstību Ukrainas patiesajām interesēm, tās godīgumu utt.
Tas, protams, ir mans subjektīvs viedoklis, proti, bet vai jums ir skaidrojums, kāpēc uz pilnu klapi iedarbinātā Kremļa propagandas mašīna strādāja tik, atvainojiet, prasti (kaut vai stāsts par «pašaizsardzības vienībām» ar Krievijas numuriem)?
Nebija gan prasti. Ja mēs runājam par auditoriju pašā Krievijā, atsaukšos uz krievu rakstnieka Jerofejeva pirms dažām dienām Vācijas laikrakstā Die Zeit pausto - eiropeiskās vērtības (vismaz Eiropas Savienības izpratnē) Krievijā aizstāv ne vairāk par 15% iedzīvotāju, kuri turklāt galvenokārt dzīvo Maskavā un citās lielajās pilsētās. Citiem vārdiem, vairums vietējo informācijas patērētāju ir noskaņoti šovinistiski. Līdz ar to šai auditorijai viss «parādīts» pareizi. Protams, ir nianses. Piemēram, ja Krievijas karaspēks tiktu ievests Ukrainas austrumu rajonos, ja tur būtu militāras sadursmes, pieļauju, ka atbalsts būtu mazāks.
Uzdodot jautājumu, domāju Rietumu auditorijas.
Un vienalga nebija prasti. Jā, Rietumu politiķi teica apmēram tā: «Kam jūs to gribat iestāstīt?!» - bet ar auditorijām kopumā nav tik vienkārši. Pieminējāt «pašaizsardzības vienības». Labi, jums liekas, ka viss skaidrs. Savukārt, ja paskatās to, kā šie cilvēki komunicē - ar savu izskatu, izteikšanās veidu, tad Rietumu auditorijas lielai daļai tomēr «nenolasās», kas viņi īsti ir - vietējie, «patrioti no Krievijas», Krievijas armijas daļas. Viņi nenoliedz, ka ir krievi, daži pat nenoliedz, ka ir no Krievijas - bet it kā ne armijas daļas. Rodas mulsuma un neizpratnes situācija. No Krievijas viedokļa tas ir labi.
Minēšu citu piemēru. Atceraties, kad Putins vērsās ar iesniegumu Federācijas padomē? Ko tad padome īsti atļāva - to, ka Putins drīkst «izmantot», vai to, ka viņš drīkst «nosūtīt» karavīrus uz Krimu? Ja «izmantot», tad jāatgādina, ka tās vienošanās, ko savulaik slēgusi Krievija un Janukovičs, cik noprotams, ļoti brīvi interpretē cilvēku skaitu Krievijas bāzēs Krimā. Ja ir bāzes, tad tur ir ne tikai kuģi un jūrnieki, tur ir jūras kājnieki, tur ir Krievijas drošības dienesta cilvēki utt. Un, ja tā, un ja runa ir par «izmantošanu», tad tas izskatās savādāk nekā «nosūtīšana», un atkal rodas neviennozīmīgums, auditorijai grūtāk saprast - varbūt notiek itin leģitīma «izmantošana», nevis «nosūtīšana»?
Kā izskatāmies mēs, Latvijas mediji, Ukrainas notikumu atspoguļošanas, analīzes kontekstā?
Bija un ir jūtams resursu trūkums, kaut vai lai nosūtītu adekvātā apmērā reportierus uz Ukrainu. Tomēr jāmin vēl dažas lietas. Redzat, Rietumu mediji brīvi runā par to, ka jautājumā, cik asai jābūt reakcijai pret Krieviju, ir divas nometnes. Ja runājam par Eiropu, vienā ir Polija un Baltijas valstis, daļēji arī Lielbritānija, kas atbalsta radikālāku rīcību, otrā - Francija un Beniluksa valstis, kas akcentu liek uz diplomātiskiem līdzekļiem. Savukārt, ja paveramies uz Latvijas amatpersonu teikto un attiecīgi mūsu mediju kopīgo «līniju», tad rodas iespaids, ka šāda dalījuma nav. Un ļoti interesanta bija pēkšņā Krievijas vēstnieka parādīšanās sabiedriskajā televīzijā. Proti, kopumā var teikt, ka Latvijas auditorija informatīvajā plūsmā no Krievijas puses 95% gadījumu saskaras ar propagandu, bet ne informatīvo karu. Savukārt par Vešņakova kunga pausto gan tā nevar teikt... Jo tieši laikā, kad tiek lemts par Eiropas reakcijas konkrētām formām, par sankcijām, viņš Latvijas auditorijai saka: varat gulēt kā lāči ziemas miegā, satraukumam nav pilnīgi nekāda pamata! Kas savukārt var radīt apmulsumu. Var jau to saukt par «publisko diplomātiju», bet tikpat labi teikt, ka sūtnis īstenoja informatīvā kara operāciju Latvijas mediju telpā.
Dažkārt saka, ka mūsdienās arvien lielāka nozīme ir t. s. sociālajiem tīkliem, savukārt t. s. tradicionālo mediju ietekme samazinās. Kā šajā aspektā izskatījās Ukrainas notikumi? Brīžiem likās, ka vismaz Krievijas pusē izšķiroša nozīme tomēr ir vecajai labajai TV...
Sociālie mediji vairāk ir platformas diskusijām, diemžēl arī naida runai. Tie veido noskaņojumu. Savukārt tiem, kuri vēlas pilnvērtīgu informāciju, argumentus un analīzi, sociālie mediji nav informācijas avots. Lai gan, jā, noskaņojuma veidošanā šiem sociālajiem tīkliem ir nozīme, un acīmredzot tāpēc mūsu drošības iestādes ir norūpējušās par ļoti radikālu izteikumu skaita pieaugumu tajos.
Kā vērtējat Latvijā izskanošos aicinājumus «stiprināt nacionālo informatīvo telpu», ierobežojot piekļuvi Krievijas TV kanāliem?
Pat ja mums ir darīšana ar tādu politiskās propagandas līmeni, kas jau robežojas ar informatīvo karu, es tomēr esmu pret aizliegumu. Kaut vai tāpēc, ka tā ir politiskā cenzūra. Saprotot, ka neinformētu cilvēku šāda propaganda var uzkurināt līdz bīstamam līmenim, man šķistu pareizāk rīkoties citādi - ja analīze parāda kūdīšanu, naida runu utt., attiecīgajiem medijiem un uzņēmumiem piemērojami tādi naudas sodi, ka, kā žargonā saka, par maz neliksies. Tas būtu tiesiski korekts ceļš. Un, protams, visu laiku jāpatur prātā, ka nepieciešams palielināt mūsu pašu žurnālistu konkurētspēju.