Cilvēki dziļi izelpoja. Vestmans arī dziļi izelpoja un atlaida Dambreta roku. Dambrets izelpoja un paskatījās uz Hortu. Horta nervozi pieglauda matus un uzlika roku uz nolaistā loga stikla, kustinādams sasvīdušos pirkstus vējā, lai tie apžūtu.
- Varbūt man bija sirdstrieka... - Vestmans noteica, vēlreiz pārslaucīdams seju ar savu izbalējušo un sviedru slapjuma izraibināto nēzdogu.
Dambrets viņu saņēma aiz pleciem un uzmundrinoši uzsita pa tiem. - Turies! Drīz būsim augšā!
- Pēc šāda brauciena mūsu tradīcijai laikam būs jāliek punkts, - Vestmans teica, ar saviem neveiklajiem pirkstu galiem ķerstīdams irstošo iniciāļu diegu galiņus.
Horta it kā izlādējies, it kā iznācis no ēnas, kas bija gara kā viņa dzīve, mierīgā un nosvērtā balsī teica: - Tu dzirdēji, ko teica vadītājs, - tā gadās, tas ir normāli, vilciens ir vecs.
- Nē, Horta, es domāju to stāstu. Vai tas ir tiesa? - Vestmans vaicāja. Horta lūkojās uz klints kritumu, pastumdams savu roku tālāk laukā pa logu un pieliekdamies pats tam tuvāk. Viņš klusēja.
- Bet kur ir tas bērns? - Vestmans lūkojās te uz vienu, te otru no biedriem. Horta klusēja, viņa mati vējiņā cilājās uz augšu, viņa zods bija atbalstīts uz plaukstas virspuses, kas gulēja uz loga stikla.
Dambrets atsāka klusāk, viņš ticēja, ka Horta nav gluži bez sirds, viņš negribēja Hortam darīt sāpes, vismaz ne ar šo tēmu, tāpēc viņš teica itin klusu: - Viņa nav. Viņa nekad nav bijis. Horta piespieda Klemenci... Un pēc tam viņai vairs nevarēja...
Vestmana vecajās zili dzelteno baltumu acīs parādījās asaras. Viņš jautāja: - Tāpēc jums nekad nebija bērnu?
Dambrets pamāja ar galvu.
Vestmans piespieda lakatiņu pie acīm un turēja to tur ilgi. Tad viņš sāka murmināt, ka tas nevar būt, tas nevar būt.
- Bet kā tu tā varēji? Kā tu varēji? - Vestmans klusi jautāja Hortam.
Horta neatbildēja, viņš cerēja, ka Vestmans apklusīs un aizmirsīs vai vismaz, ka viņi būs augšā ātrāk, pirms situācija kļūs neciešama. Bet Vestmans neapklusa, viņš kļuva kaitinošs, viņš bija kā atskabargains āķis, kas plēsa vaļā Hortas žaunas. - Jā, jā, pareizi pateici, nezin, cik ilgi mēs vēl kopā kur brauksim, un tagad šitā ņemšanās, tā noteikti būs arī pēdējā reize! - Un Horta pavērsās pret Dambretu: - Ja klusēji visu dzīvi, ko tad tagad, ko tad tagad pirms nāves?! Vairs jau nebija daudz atlicis klusēt... - Horta bija uzbudināts, viņš bija pagāzies uz priekšu un žestikulēdams bļāva pa visu vilcienu, jaunieši citā nodalījumā sāka ķiķināt un atdarināt vecos neprāšus.
- Visu dzīvi tu neuztraucies, ka varētu pazaudēt mani kā draugu. Tagad tu uztraucies, ka Vestmans ar tevi vairs negribēs runāt... - Dambrets novilka.
- Tu zini, kā tas bija! - Horta uzsauca Dambretam. - Viņa maukojās! Viņa maukojās ar tevi!
- Vecais perdeli, mums ar viņu nekad nebija... es biju viņas draugs. Viņa man stāstīja par taviem slimajiem gājieniem, par to, kā tu maukojies, un, kad viņa uzzināja, viņa negribēja būt viena no daudzajām!
(Turpinājums 8.04.)