Viņš apgrieza garākās uzacis, kas bija neglīti izslējušās pārāk tālu gaisā, izcirpa deguna un ausu spalvas. Īpaši pretīgas viņam šķita ausu spalvas. Varbūt Roze kādreiz viņam bija uz to norādījusi... Rozes fotogrāfija bija pabāzta zem vannas istabas spoguļa ietvara augšējās maliņas, no mitruma tā bija uzburbusi un pārklājusies ar putekļu un nosēdumu kārtiņu kā pats spogulis. Roze bija jauna un skaista. Roze bija viņa acu priekšā. Roze bija vienīgā, kas viņu saprata, nenosodīja un pieņēma tādu, kāds viņš bija. Viņš zināja, ka citi par viņu varētu domāt šausmu lietas - ka viņš ir nepieklājīgs, indīgs, kasīgs, nelaipns, ļaunatminīgs, skaudīgs, greizsirdīgs, atriebīgs, citiem ļaunu vēlošs... bet vienīgi viņš un Roze zināja, ka tas viss ir pārpratums, ka citi neko nesaprot, īstenībā viņš bija uzmanīgs, viņš vienmēr par visu padomāja, visu atcerējās, viņam nekā nebija žēl sev tuvajiem, viņš bija pašaizliedzīgs un humāns. Viņš vienkārši neprata kontrolēt savas emocijas un teica, ko domāja. Īstās domas, nevis tās, kurām vajadzētu būt īstajām dažu izpratnē. Viņš nemeloja sev. Viņš nemeloja Rozei par sevi. Viņš izstāstīja viņai par sevi vairāk, nekā viņš pats par sevi zināja. Un viņa to mīlēja. Viņa redzēja viņa īsto dabu. Un viņš cieta no pasaules. Viņš cieta, kad pasaulei pateica, ko par to domā, kad pasaulei uzgrieza vaigu, ko tā bija pelnījusi. Horta noskūpstīja pirkstu un uzlika to Rozes attēlam. Viņš bija nomazgājies. Laika vēl bija daudz, bet vajadzēja iziet agrāk, lai paspētu visu noskaidrot, pirms ierodas Vestmans ar Dambretu. Viņš iztēlojās to smaidus. Kāpēc lai, trim veciem vīriem satiekoties, viņi nesmaidītu! Horta atsāka dungot un izvēlējās apģērbu. Īstenībā viņš domās jau sen bija to izvēlējies. Saģērbies viņš atgriezās vannas istabā un uzkāra zemē nomesto dvieli uz dušas aizkaru stangas.
Viņš iegāja virtuvē. Ielēja glāzi ūdens un izdzēra to vienā rāvienā. Roze teica, tas esot veselīgi. Roze teica, ka nevar ēst vienādas brokastis katru rītu. Vakar Horta ēda auzu tumi, šorīt ceps olas. Viņš iesita divas olas un sakūla ar pienu. Viņš uzlika priekšautu, lai neuzsprakšķ eļļa un nebūtu jāpārģērbjas, tauku traipi ir reti riebīgi. Pie galda viņš arī ēda priekšautā, lai kaut kas, klēpī iekritis, neatstātu pleķus. Pēc ēšanas viņš iedzēra zāles un atzīmēja to blociņā, piestiprinātā pie ledusskapja ar magnētu. Tam līdzās ar citu magnētu bija piestiprināta viņa un Rozes kāzu fotogrāfija. Zemāk bija fotogrāfija no kāda senāka pārgājiena ar Dambretu un Vestmanu. Viņš pielika pirkstu Rozei, Vestmanam un Dambretam.
Viņš salika netīros traukus izlietnē un ar dvieli padzenāja mušiņas, kas bija savairojušās uz pārgatavajām vīnogām, kuras Horta nez kāpēc bija nopircis un nez kāpēc neēda.
Pie ārdurvīm viņš uzvilka novalkātos, pārgājienam domātos zābakus, paņēma jau sen sakravāto mugursomu, paskatījās spogulī, viņš izskatījās labi. Labi, jo jutās labi. Viņš jutās vairāk nekā labi - viņš jutās priecīgs! Viņš vēlreiz pameta skatu uz virtuvi, ieskatījās pulkstenī, laika vairs nebija, bet, ja rīkotos ātri, varētu paspēt.
(Turpinājums 3. jūnija numurā)