Abi draugi paņēma vīnogas un ielika mutē. Bija vienalga, kādas tās bija. Dambrets izņēma iekosto pīrāgu.
- Pareizi, tavs pīrāgs! - Vestmans izsaucās un somā sameklēja pīrāgu Hortam.
- Paldies, draugs. - Horta paņēma pīrāgu. Vestmans pasmaidīja izdziestošu smaidu. Viņi nolika vīnogu kastīti zemē līdzās tējas termosam un pabeidza savus pīrāgus. Dambrets izņēma Klemences no rīta uzceptos cepumus. Horta kautrējās no tiem ņemt, viņš nebija stulbs, viņš apzinājās, ka ir atļāvies pārāk daudz. Bet Dambrets viņu iedrošināja. Vestmans atkal izņēma fotogrāfiju, un abi malās sēdošie draugi paliecās uz vidu viņam tuvāk. Viņi mēģināja atcerēties laiku un vietu, kad attēls tika uzņemts. Tā runādami, viņi atsauca atmiņā daudzus citus pārgājienus, katrā no tiem bija kaut kas, ko atcerēties, kas bija palicis iespiedies atmiņā. Viņi smējās.
- Labi tev tie zobi tomēr! - Horta jokoja un smējās. - Vajadzēs man arī ielikt!
- Es jau Sisijai teicu, ka nebija vērts tos likt. Tagad, kad man palicis tik maz...
- Tu dzirdēji, ko mēs tikko runājām?! Kas tik viss nav bijis! Ko tik mēs neesam darījuši! No sākuma līdz beigām, - Dambrets centās viņu uzmundrināt.
- Līdz beigām... - Vestmans paskatījās pa labi un pa kreisi, katra sejā. - Es nezināju, ka beigas būs tik ātri...
Viņi apklusa un skatījās uz varenajām virsotnēm sev priekšā.
- Es daudz esmu domājis, - Horta ierunājās, viņi visi aizvien skatījās uz kalniem, - kāpēc beigas pienāk. Tās vienmēr ir par ātru, lai cik vēlu tās būtu. Piemēram, kāpēc Roze Marija... - Horta saknieba lūpas. Abi biedri uz viņu paskatījās, viņš paskatījās tiem pretī. - Es aizvien par viņu domāju, es aizvien viņu mīlu.
Vestmans un Dambrets juta viens otra radniecīgo pārsteigumu. Horta bija pavisam citāds nekā parasti. Dažas reizes dzīvē viņi to bija tādu redzējuši, bet piemirsuši viņa negantās dabas dēļ.
- Viņa ir vienīgā, kas man ir bijusi un kas ir.
Dambrets un Vestmans par to nekad nebija iedomājušies. Viņiem vienmēr bija licies, ka nāve Rozi Mariju izglābusi no Hortas. Bet viņš tomēr bija cilvēks. Cilvēks, kas bija dzīvojis cilvēka dzīvi, visu dzīvi aizsargājoties no citiem cilvēkiem.
Vestmanam mute savilkās, un viņš aplika roku Hortas pleciem.
- Un jūs, protams... - Horta noteica, papliķējis Vestmana roku, kas viņu bija apskāvusi. - Gribēju, lai jūs to zināt. Uzzināt. Pirms beigām.
Dambrets piedāvāja uzsaukt tostu un sāka darboties ap termosu.
- Izdevusies diena tomēr... - Horta noteica.
- Katra mana nākamā diena izdodas arvien vairāk! - Vestmans noteica un saskandināja.
- Par mākoņiem debesīs!
- Par mākoņiem debesīs! Jā.
- Jā, par mākoņiem debesīs!
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās.