Gadījumā ja par vienīgo informācijas avotu būtu uzskatāmi Latvijas mediji vien, tad par daudz ko būtisku sabiedrība saņemtu vienīgi paviršu un virspusēju vēstījumu. Pilnā mērā tas attiecas uz tādu patlaban mums tik būtisku valsti kā Afganistāna, kur atrodas vairāk par 170 Latvijas karavīriem. Latvijas mērogiem tas ir milzīgs skaitlis. Saskaitot šo cilvēku radiniekus, kolēģus, draugus un bijušos skolas biedrus vien, iznāk visai pieklājīgs pulks. Tas nozīmē, ka notikumi Afganistānā un reģionā interesē daudzus.
It kā saprotami, bet tikai ne Latvijas medijiem, kuriem taču vajadzētu izjust atbildību par sabiedrības informētību. Lieki teikt, ka ne franču, ne poļu reportieri speciāli nebrauks pie Latvijas armijas kontingenta. Mediju uzdevumos vajadzētu ietilpt arī notikumu dokumentēšanai, un skaidrs, ka no tā nekas nevar iznākt bez ceļojuma uz Afganistānu. Tikai tur iespējams iegūt patiesus stāstus par karavīru gaitām, viņu izjūtām un viņu vērtējumu par (pietiekami dziļu) Latvijas dalību šajā NATO misijā.
Saprotams, ka karš Afganistānā nav pasaules hokeja čempionāts, taču tas ir karš, kurā piedalās nepilni divi simti latviešu. Ārkārtīgi nopietns iemesls rūpīgai izpētei, bet acīmredzot ne Latvijas mediju īpašnieku un vadītāju skatījumā. Tur kā parasti neko «vērā ņemamāku» kā divus gadu desmitus dzirdēto gaušanos par līdzekļu trūkumu nesadzirdēt.
Tā ir pagalam vāja orientēšanās Afganistānas notikumos un nožēlojama nevēlēšanās tos izprast. Arī pilnīga sevis neapzināšanās uz šādu starptautiski lielu un svarīgu, turklāt ārkārtīgi strauji mainīgu notikumu fona. Žēl, jo bez tā vajadzības gadījumā nav iespējams «izsist» arī vajadzīgo labumu, domājot par Latvijas nacionālajām interesēm. Visticamāk, ja būtu bijusi vēlēšanās un politiskā griba (par šiem vārdiem nākas pasmaidīt), arī no misijas Afganistānā varētu iegūt ko finansiālā izteiksmē vēl vērtīgāku.
Atšķirībā no pašmāju informācijas līdzekļiem, kas par misiju Afganistānā sev parastajā stilā atceras tikai kāda politiķa vai populāra dziedātāja ciemošanās laikā, daži latviešu žurnālisti cītīgi turpina savu darbu Afganistānā. Pašlaik pirmizrādi pieredzējusi Zanes Penezes, Ģirta Straustiņa un Sandija Semjonova pilnmetrāžas dokumentālā filma Astoņi pilnmēneši. Paveikts ilgs un smags darbs, kas paver lieliskas iespējas tuvplānā ieraudzīt latviešu karavīru tālajā Āzijas valstī un sniedz daudz vielas pārdomām par šo mūsu domāšanai īsti nesaprotamo realitāti. Filmu der noskatīties visā Latvijā, it īpaši skolās. Par filmas autoriem liels prieks, bet skumji, ka tas nav kādas mūsu valsts televīzijas autorprojekts.