Šobrīd būtiskākais ir tas, ka mēs, programma, kas pastāv jau piecus gadus, iesaucam jauno skolotāju iesaukumu. Programmā var pieteikties jauni talantīgi cilvēki, kas beigs augstskolu šogad vai ir beiguši to agrāk, lai strādātu vismaz divus gadus skolā par skolotāju ar mūsu programmas atbalstu. Pieteikšanās ir iespējama mūsu mājaslapā līdz 11. martam. Mums ir ļoti svarīgi, lai pēc iespējas vairāk jaunu cilvēku pievienotos mūsu 57 Iespējamās misijas skolotājiem, kas jau ir strādājuši šobrīd 44 skolās visā Latvijā.
Kā izpaužas jūsu programmas atbalsts jaunajiem skolotājiem?
Mēs piedāvājam mācības - mācības vadībā un mācības pedagoģijā, lai katrs kļūtu par labāko skolotāju. Mēs piedāvājam mācību stipendiju 150 latu apmērā papildu skolotāja algai. Skolotāji strādā kā pilna laika skolotāji savā skolā un mācās katru otro piektdienu, sestdienu un arī vasarās divus gadus.
Kas notiek pēc šiem diviem gadiem?
Pēc diviem gadiem vairāk nekā puse no misijas skolotājiem paliek strādāt skolā, otra puse paliek izglītībā. Mūs ļoti interesē gan, ka šie cilvēki paliktu skolā, gan - ietekmētu izglītības sistēmu no ārpuses, darbojoties dažādās dzīves jomās.
Jūs strādājat tikai ar skolotājiem latviešu skolās, vai arī skolotāji no krievu skolām piedalās jūsu programmā?
Mums ir ļoti svarīgi, lai esam visās skolās Latvijā. Īpaši tādēļ šogad mēs īpaši aicinām skolotājus, kas vēlētos strādāt arī minoritāšu skolās. Mums ir ļoti svarīgi, lai skolotāju kopums ir tikpat dažāds, cik bērni.
Vai uzskatāt, ka skolotāja profesija Latvijā šobrīd ir prestiža?
Kopumā - man diemžēl tas jāsaka - nav. Ir ļoti daudzām lietām jānotiek, lai tas tā būtu. Un tieši tā ir viena no lietām, ko mēs kā Iespējamā misija vēlamies panākt.
Kam būtu jānotiek, lai skolotāja profesija kļūtu prestiža?
Jebkuras profesijas prestižs veidojas no divām pusēm. Viens ir tas, ko paši cilvēki dara un kā viņi savu darbu uztver. Otrs, kā mēs kā sabiedrība skatāmies uz viņiem. Šodien ir ļoti nozīmīgi jāmainās tam, ko skolotājs dara. Tiem skolotājiem, kas deg par saviem bērniem, tiem skolotājiem, kas ļoti mērķtiecīgi strādā uz augstiem mērķiem, tiem ir prestižs. Un mēs zinām tādus skolotājus savās skolās. Savukārt mums kā sabiedrībai ir ne tikai jāpasūta daudz sarežģītāks mērķis, ko prasām no skolotāja un no skolas, bet arī jāatalgo savādāk. Šodien mēs pārāk vienkāršoti uztveram, ka skolotājs vada tikai stundas un maksājam tikai par to laiku, kad skolotājs stāv skolēnu priekšā. Skolotājam ir būtiski sadarboties ar vecākiem, ar vietējo kopienu, atbalstīt katru bērnu individuāli. Savukārt šodien nekas tāds pat nav paredzēts skolotāja samaksas struktūrā. Ir svarīgs jautājums - ko mēs kā sabiedrība domājam, kas ir jādara skolotājam.
Vai skolotāja prestižs nav atkarīgs arī no skolas vai reģiona? Vai nav tā, ka strādāt par skolotāju Rīgas 1. ģimnāzijā jau tagad ir prestiži, bet - negribot nevienu aizvainot un tomēr - strādāt kādā citā skolā nemaz nav prestiži?
Šajā novērojumā ir daļēja taisnība. Bet būtiskākā lieta sakarā ar šo skolotāja prestižu ir tā, kā cilvēks - darba ņēmējs - redz savu profesiju. Šobrīd jauns cilvēks no savas nākamās profesijas vēlas, lai viņam būtu izaugsmes iespējas, lai viņš darītu darbu ar nozīmi un ietekmi un lai viņam būtu iespēja ietekmēt darba apstākļus. Šobrīd Latvijas skolas, ņemot vērā, cik ļoti tās tiek regulētas, cik maza ir skolotāja profesionālā brīvība, tas nepiesaista skolai cilvēku ar ambīcijām. Tā ir ļoti būtiska lieta, kas ietekmē prestižu, - vai es gribu būt vienkārši pavēļu izpildītājs un procedūru ieviesējs, vai sabiedrība no manis gaida nopietnus, dziļus lēmumus.
Šodien izskan kritika no skolotājiem, ka bieži mainās programma, ka ir dažādas mācību grāmatas un skolotājs nesaprot, kā pareizi mācīt. Respektīvi - tās ir sūdzības par to, ka ir par daudz brīvības.
Ja skolotājs nesaprot, ko viņam mācīt, - kāpēc gan lai celtos viņa profesijas prestižs? Tā ir lieta, ko es sagaidītu no profesionāļa, ka viņš saprot un spēj pieņemt lēmumu. Latvijā mēs vairs nevaram saglabāt esošo status quo. Ja mēs skatāmies uz to, kas ir noticis ar Latvijas izglītību, - vēl 90. gadu sākumā un vidū bija uzrāviens, bet pēdējos desmit gados izglītības sistēma ir stagnējusi -, nekādi uzlabojumi nav notikuši. Mēs visu laiku runājam, ka gribam attīstītu valsti, bet mums nav konkurētspējīgas izglītības. Pašlaik nav.
Intervēja Andrejs Panteļējevs, viedokļus apkopoja Sandris Točs