Sports devis rūdījumu
Rudīte savu dzīves mērķi izvēlējās sešu gadu vecumā: «Gulēju ar šarlaku Bērnu slimnīcā Vienības gatvē, un tur nolēmu, ka būšu daktere. Citas domas par profesiju nekad nav bijis.» Rudītes klases biedrene un aktrise Ilze Vazdika saka: «Rūdiņš bija baigi gudrais. Es tāda nebiju, tāpēc turējos pie savas draudzenes, vienā solā sēdējām.» Rūdim, kā viņu visu mūžu sauc draugi, bija viegla galva. Tāpēc mācībām nekaitēja nopietna nodarbošanās ar smaiļošanu. Viņa ieguva 1. sporta klasi, kļuva par Vissavienības skolēnu spartakiādes uzvarētāju.
«Sports deva rūdījumu visai dzīvei, iemācīja tikt pāri nāves punktam, kad domā: viss, vairāk nevaru!»
Pēc skolas beigšanas Rudīte sameta grāmatas kaktā un aizbrauca uz tolaik reālām ārzemēm - Poliju, kur notika Eiropas jauniešu čempionāts, bet pēc diviem gadiem iestājās Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātē. Pēc studijām jaunā daktere nopietnu rūdījumu guva Talsu rajona centrālajā slimnīcā, kur strādāja par vispārēja profila ķirurģi. Tad atgriezās Rīgā.
«Par neiroķirurģiju man tolaik nebija ne jausmas. Tas nebija mans sapnis, taču no 1972. līdz 1974. gadam apguvu neiroķirurģijas pamatus, sāku nodarboties ar kompresijas neiropātiju (tirpst rokas un kājas pēc traumas, pārslodzes vai kā citādi).»
Faktiski Rudīte Dumbere bija Latvijā pirmā, kas neiroķirurģijas operācijās sāka strādāt ar mikroskopu, bet pirmo pieredzi viņa guva vivārijos, operējot trusīšus.
Atbilstoši spēkiem
Dakteres Dumberes darba dzīve bija saistīta ar Rīgas pilsētas 1. slimnīcu, tāpēc sāp sirds, ka «kopš 2009. gada nav vairs lielā kvalitatīvi strādājošā kolektīva». Tika likvidēta arī Neiroķirurģijas nodaļa. Taču nav ļaunuma bez labuma. Rudītes dzīve sāka ritēt citā gultnē. Viņa nodibināja savu privātpraksi. «Pārtraucu domāt, ka iešu pensijā. Beidzās nakts dežūras, un kļuvu cits cilvēks. Tagad ar saviem pacientiem darbojos gan kā neirologs, gan kā ķirurgs. Strādāju un dzīvoju saskaņā ar sevi. Privātprakse pašlaik ir mana priekšrocība, nodarbojos ar šauru jomu, kuru dziļi pazīstu un kā ķirurgs darbojos atbilstoši sievietes spēkiem.» Tāds varētu būt dakteres Rudītes Dumberes CV - īss pārskats par darba mūžu. Vēl viņa aizstāvējusi disertāciju un ieguvusi doktora grādu, ir četru monogrāfiju līdzautore.
Bet ārpus darba Rudīte ir divu jau pieaugušu meitu Gitas un Daces mamma un mazmeitu Lotes un Jasmīnas vecmāmiņa.
Ļaujiet sapņot!
Sagadījies gandrīz kā senos laikos - vectēva celtajā mājā Mangaļos zem viena jumta, tikai katrs savā dzīvoklī, dzīvo gan Rudīte un jaunākā meita Dace ar abām meitiņām, gan Rudītes vecākā māsa Maija Ģērmane ar vīru, gan Maijas mazdēli. «Nekādas vainas. Vienmēr kādam kaut ko vajag, var aprunāties un palīdzēt. Kā mamma un kā vecmamma nevienam neuzbāžos, zinu: ja vajadzēs, pasauks.» Ap māju ir dārzs. «Taču es neesmu dārza vergs, un zeme arī nav nekāda labā. Man tur tikai puķes - rozes, īrisi, lilijas, no bērnības ļoti patīk samtenes.»
Ar dziļu cieņu Rudīte piemin savu vectēvu Jāni Plāti: «Viņš 1884. gadā gāja uz Tērbatas universitāti un izskolojās par ārstu, strādāja kā terapeits Matīšos, Cēsīs un Rīgā. Man patīk vectēva iemīļotais teiciens: ļauj sapņot tam, kam dzīves tiešamība nav viņa gara tēlus drupās triekusi! Lai kas ar mums notiktu, visam jāskatās pāri.»
Ja spētu visu sākt no jauna, vai atkal mācītos par ārsti? Rūdis smej: «Noteikti ne, to jau esmu izbaudījusi, kāpēc atkārtot? Varbūt es būtu rokdarbniece. Vecmamma izcili prata tos smalkos darbus, un man tie arī patīk, kaut laika trūkuma dēļ neko neesmu iemācījusies. Ja acis turēs, tad ziemā darbošos ar rokdarbiem, vasarā pa dārzu.»
Rudīte atzīst, ka nebūtu sasniegusi savus mērķus, ja nebūtu mammas palīdzības, ja nebūtu vīra Vilmāra sapratnes un atbalsta. Vectēva spārnotais teiciens noderēja Rudītei grūtā laikā, kad 1991. gadā satiksmes negadījumā gāja bojā vīrs, 1994. gadā nomira mamma, bet tētis - nākamajā. Tādi nāves punkti, kuriem bija jātiek pāri.
Noslēpumam jāpaliek
Dakteri bieži sastopas ar nāvi. Kā to uztver Rudīte?
«Liktenis mani sargājis no brīžiem, kad cilvēks aiziet, arī kad tuvinieki devušies mūžībā. Man bija dežūra, kad nomira mamma un tētis, nebiju klāt, kad gāja bojā Vilmārs. Bail no nāves nav, kaut nezinu, kā jutīšos, kad tā būs klāt. Uzskatu, cilvēks sastāv no miesas un gara vai dvēseles. Jaunībā tās iet cieši kopā, un dvēsele, gadiem ejot, nemainās, bet miesa paliek tāda pļum, pļum - veca, kaut pats vēl jūties jauns. Tad dvēsele jeb gars atdalās no tās, un viss ir cauri. Kur dvēsele paliek, es nezinu. Kaut kādam noslēpumam taču jāpaliek, vai ne?»
Vēl Rudīte Dumbere piebilst: «Man dzīvē viss ir bijis, arī patikšana un nepatikšana, tikai ienīdusi nevienu neesmu. Esmu arī sapratusi, ka klusēšana ne vienmēr ir zelts. Cilvēkiem savā starpā jārunā, lai nekas nav jānožēlo, kad nevari vairs otram pateikt savu sakāmo.»