Drīz, 20. martā, apritēs 10 gadu, kopš televizoru ekrānos varējām vērot, kā raķetes sasniedz savus pirmos mērķus Bagdādē un tās apkaimē, neprognozējamais Irākas karš bija sācies.
Tuvojoties apaļajai gadskārtai, vairāki mediji un organizācijas savlaicīgi ir prezentējuši aktuālus pētījumus, kuri pamazām apjaustos cilvēktiesību pārkāpumus atklāj jaunā dimensijā. Starptautiskajai sabiedrībai nav gājis secen, ka Irākas kara laikā ar aizdomās turamajiem teroristiem tika sastrādātas visai barbariskas lietas. Ik pa laikam atklātībā nonāca materiāli, kuri lika apšaubīt, vai militārā vadība vispār kontrolē, ar ko nodarbojas pratinātāji.
Britu BBC un The Guardian kopīgajā pētījumā nav centušies izzināt spīdzināšanai pakļauto vai bez vēsts pazudušo skaitu, viņi ir pievērsušies tam, cik informēta bijusi augstākā militārā vadība un kā tikusi veidota šī slepeno cietumu infrastruktūra. Britu pētījums apstiprina aizdomas, ka šādu infrastruktūru nav iespējams izveidot bez valsts augstāko ierēdņu zināšanas un atbalsta. Žurnālisti ir atklājuši, ka nopratināšas centru tīkla izveide tikusi uzticēta diviem kara veterāniem - Džeimsam Stīlam un Džeimsam K. Kofmanam, kuri savu pieredzi smēlušies, dienot Centrālamerikā astoņdesmitajos gados.
Aptaujājot svarīgus lieciniekus, pētījumā tiek secināts, ka abi darbojušies ciešā augstāko militārpersonu uzdevumā un uzraudzībā, Dž. Kofmans ir bijis toreizējā CIP priekšnieka Deivida Petreusa «acis un ausis» un par padarīto tiešā līnijā sazinājies arī ar toreizējo aizsardzības ministru Donaldu Ramsfeldu. Pētījumā aptaujātie trīs dažādie liecinieki apgalvo, ka augstākā ASV militārā vadība «ir zinājusi par visu, pat par nežēlīgākajām spīdzināšanas metodēm». Paradoksāli, ka D. Petreuss no CIP vadītāja amata nebija spiests atkāpties varas maiņas vai XXI gadsimtā apšaubāmo pratināšanas paņēmienu dēļ, bet gan tāpēc, ka krāpa sievu ar kādu žurnālisti.
«Arī 10 gadu pēc diktatora Sadama Huseina gāšanas nevar būt ne runas par cilvēktiesību stāvokļa uzlabošanos,» tiek secināts Amnesty International aktuālajā ziņojumā par situāciju Irākā. Pratināšanas centros ik gadu joprojām tiek spīdzināti un bez vēsts pazūd neskaitāms daudzums cilvēku. Tiesu sistēmā atzīšanās joprojām tiek uzskatīta par pietiekamu pierādījumu pārkāpumam, pat ja tā panākta ar apšaubāmu metožu palīdzību. Plaši izplatīts ir arī nāvessods, 2012. gadā vien tas oficiāli tika izpildīts 129 personām. Amnesty International pat iet tik tālu, ka nodēvē to par «okupācijas varas mantojumu».
Irākas karš ir kauna traips un pretruna Rietumu sabiedrībā formāli tik augsti godātajiem cilvēktiesību standartiem. Cik plaša ir šī acu pievēršanas robeža, cik ilgi Rietumu sabiedrība vēl spēs turēt šo dubultstandartu?