Globālās finanšu krīzes trieciens ķēra Īslandi daudz smagāk nekā Latviju un piespieda atskārst, ka mūsdienu pasaulē mazs, lai cik skaists, ir arī vājš. Pirms divām nedēļām Īslandes parlaments nobalsoja par iestāšanās sarunu sākšanu ar ES, un pirmdien ES ārlietu ministri lūdza Eiropas Komisiju izvērtēt Īslandes dalības pieteikumu, kas nozīmē oficiālu iestāšanās procesa sākšanu.
Latvijai pašlaik stratēģiskais mērķis ekonomikas un valūtas stabilitātes nodrošināšanai ir pievienošanās eiro, un arī Īslandei monetārā savienība ir galvenais ES vilinājums. Valsts finanšu sistēma un nacionālā valūta sabruka dažu dienu laikā pērn oktobrī, kad plīsa neprātīgas aizņemšanās uzpūstais Īslandes «ekonomiskā brīnuma» burbulis. Kronas aizstāšana ar eiro nupat ir teju vienīgā cerība atjaunot finansiālu stabilitāti.
Krīze parāda arī atšķirības starp ES dalībvalstīm un ārpus Savienības esošajām valstīm pieejamajām iespējām tās seku pārvarēšanai. Īslande gan ir aizņēmusies 10 miljardu ASV dolāru no Starptautiskā Valūtas fonda, taču nevar rēķināties ar tādu Eiropas Komisijas un ES dalībvalstu atbalstu, kādu saņem Latvija. Kad Eiropas valstis pērn atteicās glābt valsts finanšu sistēmu, Īslandes valdība bija spiesta sākt sarunas ar Krieviju. Vienošanās tika panākta 16.jūlijā - tajā pašā dienā, kad Īslandes parlaments atļāva valdībai sākt sarunas par iestāšanos ES. Īslandes «jaunais draugs» ir piekritis aizdot tai pusmiljardu ASV dolāru. Gan summa, gan nosacījumi vēl tikšot precizēti, taču Maskavas pretimnākšana, protams, nav nesavtīga - gan valsts stratēģiskais ģeogrāfiskais novietojums (Īslandi mēdz dēvēt par nenogremdējamu NATO aviācijas bāzeskuģi), gan tās enerģijas resursi ir gana kārdinoša aizdevuma «ķīla».
Īslandes pievienošanās ES varētu notikt salīdzinoši strauji. Būdama Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EFTA) locekle, tā ir Eiropas kopējā tirgus dalībniece un jau pašlaik piemēro apmēram divas trešdaļas no ES likumiem, turklāt Īslande ir arī Šengenas bezvīzu režīma dalībniece. Taču tās iestāšanās process būšot, kā uzsver ES prezidējošās valsts Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts, nevis «paātrināts» - viss notikšot, ievērojot parasto procedūru, sola arī paplašināšanas komisārs Oli Rēns -, bet gan «saīsināts», jo sarunu tematu būs mazāk nekā parasti ar citām kandidātvalstīm, un Īslande varētu pievienoties ES 2011. vai 2012.gadā.
Kaut arī saīsināts, Īslandes ceļš uz ES tomēr nebūs no šķēršļiem brīvs. Vācija un Francija stingri iebilst pret jaunu valstu uzņemšanu, pirms stāsies spēkā Lisabonas līgums, kura liktenis ir atkarīgs pirmām kārtām no Īrijas referenduma oktobra sākumā. ES arī vēlētos, lai 27 dalībvalstis varētu vienlaikus ratificēt Īslandes un Horvātijas uzņemšanu, taču Horvātijas iestāšanās procesu nobremzējušas domstarpības ar Slovēniju par robežu. Turklāt Īslandes valdībai jārēķinās, ka Lielbritānija un Holande prasīs tai pildīt īslandiešu vidū ļoti nepopulārās vienošanās par tagad nacionalizētajās bankās pērn zaudēto miljardu dolāru atlīdzināšanu šo valstu noguldītājiem.
Taču lielākais šķērslis valsts ceļā uz ES varētu būt paši tās pilsoņi. Parlaments par sarunu sākšanu nobalsoja tikai ar nelielu pārsvaru, sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka dalības atbalstītāju pašlaik ir tikpat, cik pretinieku. Turienes eiroskeptiķi biedē, ka valsts zaudēšot pirms septiņdesmit gadiem iegūto neatkarību no Dānijas. Tas nav gluži tik skanīgs lozungs, kāds «ES - PSRS» bija Latvijas iestāšanās pretiniekiem, toties Īslandē daudz iedarbīgāks nekā Latvijā var būt arguments par apdraudējumu «tradicionālajam dzīvesveidam», kas Īslandē nav vis cukurfabrikas, bet gan zvejniecība - nacionālā lepnuma un arī valsts ilgtermiņa labklājības pamats. Sarunas par ES kopējo lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku solās būt vissmagākās. Taču arī to sekmīgas pabeigšanas gadījumā īslandiešu «jā» referendumā par pievienošanos ES nebūt nav garantēts.
Tomēr, atkal velkot paralēles ar Latvijas situāciju, kurā pašlaik ir jāizvēlas starp sāpīgiem budžeta izdevumu ierobežojumiem un valsts maksātnespēju, īslandiešiem var nākties izvēlēties starp mencām un bankrotu. Taču, kā to no īsās dalības vēstures zinām Latvijā, piederība ES arī labos laikos sniedz nesalīdzināmi vairāk ieguvumu nekā zaudējumu, bet globālu satricinājumu reizēs mazai valstij ir ne ar ko neaizstājama. Īslandes izvēle dod tai iespēju pārliecināties, ka arī ES mazs var būt skaists, taču arī stiprs.