Šīs lieliskās tautas gars labi raksturojams ar mūsu pašu dziesmas vārdiem, ka tad, kad nekas vairs nav palicis, paliek tikai prieks. Paradoksāls, netipisks, bet tāpēc jo vairāk patiess. Ja ne gluži melns, tad vulkānisko pelnu pelēks noteikti ir īslandiešu humors, dusmas pret valdību izrādot ar klauna ievēlēšanu par galvaspilsētas mēru. Tiesa, vispirms ielika cietumā šmauceklīgos Kaupthing baņķierus, kuru nekrietni vadīto banku valstij nācās glābt un pārņemt kopā ar divām vēl citām, un referendumā nobalsoja pret valdības piekāpību bankrotējušās interneta bankas Icesave nīderlandiešu un britu investoru priekšā. Tā ka šī nav tikai Reikjavīkas elektorāta mērena sacelšanās pie vēlēšanu urnām, bet gan plaša parādība ar taustāmām sekām, ko tiešām var dēvēt par tautas noskaņojumu un raksturu: nevis pacelt rokas, bet transparentus; nevis pabēgt malā no nejēdzībām, piemēram, emigrējot, bet liekot vainīgajiem kādu laiku debesis skatīt rūtainas.
Veselīga, dzīvotgriboša ir arī īslandiešu attieksme pret ES. Un atkal ne bez sava humorīga momenta. Īslandieši it kā saka: britiem un nīderlandiešiem viņu zaudēto naudu mēs atdot netaisāmies - lai par savām kļūdām maksā paši, tomēr tai savienībā mēs stāsimies gan. Un šāda veselīga pašpārliecinātība ir ļoti pārliecinoša, dzīvotspējīga attieksme, pret ko arī ES nevienam nekas nav iebilstams. Vienīgais pretarguments ir tikai nelaimīgais Icesave parāds, pret kura sadalīšanu «uz deguniem» tauta protestēja, saucot to par Iceslave, t.i., Īslandes verdzību. Jāņem vērā, ka šis 3,8 miljardu eiro problemātiskais jautājums tiek risināts tikai 300 tūkstošu iedzīvotāju lielā valstī. Piekrītot līdzšinējam piedāvājumam grēkāža parādu solidāri segt 15 gados, katrai Īslandes mājsaimniecībai nākamajā pusotrā dekādē tam nāktos veltīt ap 45 tūkstošiem eiro; to darīt vairāk nekā deviņas desmitdaļas balsotāju referendumā nebija ar mieru. Arguments vienkāršs: nav godīgi, ka atbildība par 60 miljonu lielās britu nācijas kļūdām tiek uzkrauta mazajai Īslandei.
Kaut arī šī saruna un argumentācija augstās notīs un līmenī ne tuvu nav galā, ir skaidrs, ka īslandiešos mīt pozitīvi dzīvīgs, eiropeisks gars - tieši tāds, kāds šeit nepieciešams un kultivējams. Šis dzīvotprieks un simpātijas pret veselīgu spurainumu acīmredzot bija pamatā arī Īslandes dedzībai pirmajai atzīt Latvijas atjaunoto neatkarību. Kaut arī Latvijas ļaužu sākotnējais entuziasms ir krietni apbružāts, līdz ar Īslandes izteikto vēlmi pievienoties ES ir laiks atbalstīt tos, kas izšķirīgā brīdī noticēja mums.