Šobrīd ārstniecības iestādēm pastāv obligātās prasības, bet tās nebūt nav tādas, kādas bija ieplānotas pirms septiņiem gadiem, domājot par noteikumu pilnveidošanu. Ja savā laikā tika dots sertifikāts, kas apliecināja ārstniecības iestādes tiesības nodarboties ar konkrētām lietām, tad šobrīd jebkurš paziņo, ka viņš atbilst ārstniecības iestāžu obligātajām prasībām, un sāk strādāt. Pēdējā laikā Veselības inspekcija tomēr dodas pārbaudēs, bet netiek izsniegts apliecinājums par atbilstību prasībām. Tas nozīmē, ka nav stingras izvērtēšanas pirms biznesa uzsākšanas, kas ir absurds.
Trūkst vienotas pieejas un skaidra redzējuma par to, kādas kvalitātes prasības ārstniecības iestādēm nepieciešams izvirzīt. Šobrīd obligātajās prasībās ir viens punkts, ka ārstniecības iestādei jābūt jebkādai kvalitātes sistēmai un jānodrošina, lai būtu sūdzību izskatīšanas mehānisms un kaut kāds klīnisko rezultātu novērtēšanas mehānisms. Tādi vispārējie principi ir pieminēti, bet kāda tieši kvalitātes sistēma jāievieš, tas nekur nav pateikts.
Veselības ministrija šobrīd strādā pie veselības aprūpes kvalitātes nodrošināšanas sistēmas ieviešanas. Ieviešot šādu visaptverošu sistēmu, mēs varētu būt pārliecināti, ka visas ārstniecības iestādes domā par kvalitāti. Patlaban to būtībā dara tikai vadošās ārstniecības iestādes.
Ļoti svarīga ir arī negadījumu ziņošanas sistēmas izveide valstiskā līmenī ar domu, ka mums ir jāmācās no kļūdām. Tā ir problēma visā pasaulē. Diemžēl mums ir vēsturiski bail no uzraugošajām institūcijām. Šādas valstiskas ziņošanas sistēmas praktiski nepastāv nevienā Centrālajā un Austrumeiropas valstī. Labākajā gadījumā klīniku vadītāji zina, kas notiek, bet uz āru šī informācija netiek sniegta, jo baidās, ka par to kāds tiks sodīts. Te varētu pārņemt ārvalstu pieredzi. Ļoti lieli drošības pasākumi ir ieviesti Nīderlandē, Beļģijā, Francijā, Itālijā. Piemēram, Itālijas Veselības ministrija apkopo šos ziņojumus un izstrādā rekomendācijas, kā izvairīties no šiem negadījumiem.
Ko jūs domājat ar negadījumiem medicīnā?
Tas nozīmē, ka kaut kas notiek ne tā, kā gribētos. Piemēram, pacientam iedod nepareizos medikamentus vai devas, sajauc pacientus, sajauc izmeklējumu paraugus. Izplatītākie negadījumi ir nepareizas operācijas nepareizajiem pacientiem. Runa pat nav par tehnisko kvalitāti, jo mūsu personāla kompetence, praktiskās iemaņas un zināšanas ir absolūti salīdzināmas ar citām valstīm. Mēs neesam dumjāki un sliktāki. Bet mums trūkst šīs pastiprinātās uzmanības pret iespējamiem negadījumiem. Kā lai nesajauc pacientu, ja pie mums ļoti reti kur ir normāla pacientu identifikācijas sistēma? Patiesībā jau sen ir skaidrs, ka katram pacientam, kas ienāk slimnīcā, uzreiz ir jābūt identificētam.
Piemēram, aproces?
Jā, jābūt vismaz aprocei. Tā ir minimāla prasība.
Bet es neesmu daudzās vietās tādas redzējusi.
Es esmu redzējis, ka tādas aproces ir iegādātas, bet neesmu redzējis, ka tas būtu ieviests. Man ir aizdomas, ka tas šobrīd notiek dažās slimnīcās. Tā ir viena no aktuālākajām problēmām pasaulē, un sen ir skaidrs, ka tā ir jārisina. Bet mēs strīdamies par to, kāda veida aproces ieviest, cik daudz informācijas norādīt, cik lielus ieguldījumus veikt. Bet, iespējams, pietiek ar to, ka ar pildspalvu ir uzrakstīts vārds un uzvārds. Mums jātiek galā ar vienkāršu problēmu - kā nesajaukt pacientus?
Bet cik tad bieži pacienti tiek sajaukti?
Tas notiek ļoti bieži. Pasaulē tas notiek bieži, un tādēļ citi saprot, ka tā ir problēma, ar kuru jātiek galā nekavējoties. Par Latviju es nevaru atbildēt. Es nezinu, cik bieži tas notiek, jo mēs neziņojam par šiem negadījumiem. Vienā vai divās slimnīcās ir izstrādāta šī ziņošanas sistēma iekšienē, bet uz āru nekas neparādās.
Nākamais izplatītākais negadījums ir pacientu krišana. Pacients, piemēram, izkrīt no gultas un salauž gūžas locītavu. Tā ir ļoti nopietna komplikācija, bet tas ir izplatīts ne tikai pie mums. Un tad rodas jautājums - kas ir jādara, lai to mazinātu? Ir jāuzmanās, lai cilvēks neizkrīt no gultas, piemēram, nebūdams pie pilna saprāta. Bet, ja mēs pacientu fiksējam pie gultas, tad uzreiz sāk runāt par cilvēktiesībām.
Jā, nesen publiskajā telpā izskanēja gadījums, ka, aizbildinoties ar naudas trūkumu, Jēkabpils reģionālajā slimnīcā pacientus piesien pie gultas.
Tas ir absolūti normāls pasākums. Cits stāsts - cik bieži, kādos gadījumos, vai par to ir informēti pacienta piederīgie. Vispirms jāpanāk, lai pacients sevi un citus nesavainotu. Nomierināšana ar zālēm varētu būt daudz bīstamāka, īpaši, ja cilvēks ir reibumā. Šobrīd ir modē runāt par to, ka jātiek vaļā no mehāniskās fiksācijas, īpaši psihiatriskajās iestādēs. Bet cik daudz pūļu tas prasa? Psihiatrija nav akūts stāvoklis, bet hroniska problēma. Mēs nevaram pateikt, ka nekad nevienu nefiksēsim. Kad bērns aug, mēs viņu liekam bērnu redeļu gultiņā. Patiesībā mēs varam teikt, ka bērns pavada bērnību aiz restēm. Vai tas ir cilvēktiesību pārkāpums? Mēs viņu pasargājam. Tieši tāpat ir ar pacientu - uz brīdi jāpasargā.
Bet, cik saprotu, Jēkabpilī tas tika darīts, jo trūkst personāla, kas varētu pacientus pieskatīt. Šādā veidā jau risina citas problēmas?
Kādreiz es biju diezgan kritisks pret šiem izteikumiem - iedodiet mums naudu, un mēs jums parādīsim kvalitāti. Šobrīd, lai sakārtotu procesus, papildu naudu tik daudz nemaz nevajag. Ir vienkārši jādomā par to, kā pareizi izmantot esošos resursus. Kvalitātes kontrole prasa resursus, bet ne daudz. Bet nu jau mēs esam nonākuši līdz situācijai, kad pārliecinos - kaut kas nav kārtībā ar mūsu veselības aprūpes finansēšanas kārtību. Tādā nabadzībā citur ārstniecības iestādes nav.
Runājot par personāla nodrošinājumu, ir milzīga starpība starp Latviju un rietumvalstīm. Pie mums vienai māsiņai ir jāaprūpē nesalīdzināmi vairāk pacientu. Līdz ar to viņa fiziski navspējīga vienādi labi visus 20 pacientus nodrošināt pret riskiem.
Vai ikviena medmāsa, sanitārs, jebkurš slimnīcas personāls zina, ko viņš drīkst un ko nedrīkst darīt? Vērtējot Jēkabpils gadījumu, pat ekspertu viedokļi ļoti atšķīrās.
Tā ir tā kvalitātes sistēmas būtība - mums ir jāpasaka, kā vislabāk pacientu aprūpēt, viņam izejot visas stadijas - uzņemšanu, diagnostiku, ārstēšanu, izrakstīšanos, rehabilitāciju. Mums ir jābūt skaidrībai, kas un ko dara šajos soļos. Mūsu domāšana šobrīd ir tāda, ka ļoti reti vainīgs ir personāls. Vainīga ir sistēma. Tie cilvēki zina, kas viņiem ir jādara, un to arī dara. Un, ja viņi kaut ko nedara, tad acīmredzot vadība nav šos procesus identificējusi un nav pateikusi visu, kas jāpaveic. Problēmas rodas, pārejot no vienas nodaļas uz citu nodaļu. Tajā brīdī nav skaidrs, kas atbild par pacientu, un šajā kritiskajā punktā zūd atbildība, piemēram, nav pēctecības informācijas pārņemšanā. Turklāt kā lavīna nāk izdegšanas sindroms. Personāls, kurš nosaka aprūpes līmeni ārstniecības iestādē, ir absolūts deficīts, un es personīgi neredzu, kur mēs ar šādu finanšu politiku tuvākajā laikā varam nonākt.
Bet pacienti kvalitāti vērtē tieši pēc sava veida ikdienas aprūpes slimnīcā - kā māsiņa palīdz, kā sanitārs ieceļ pacientu gultā. Nesen neapmierinātība izskanēja arī par gadījumu Austrumu slimnīcā, kur paciente jutās gandrīz vai pazemota, jo nesaņēma gaidīto aprūpi.
Pacienti kļūst aizvien gudrāki. Kādreiz cilvēki sprieda tikai pēc attieksmes pret sevi, šobrīd pacientam ir pieejama daudz lielāka informācijas deva, tāpēc pacients vērtē arī pielietotās metodes. Bet jebkurā gadījumā lielākā problēma ir komunikācija. Pacientam ir jāsaprot, ko ar viņu dara, ko ar viņu darīs un kas tiek prasīts no pacienta paša.
Mūsu attieksme pret problēmām veselības aprūpes sistēmā vispār ir diezgan vieglprātīga. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem pasaulē kopumā katram desmitajam pacientam, atrodoties slimnīcā, tiek nodarīts kāds kaitējums veselībai. 14 no katriem simts pacientiem iegūst intrahospitālās infekcijas. Diviem procentiem pacientu ir ķirurģiskas komplikācijas. Gadā pasaulē veic 234 miljonus ķirurģisko operāciju, un tas nozīmē, ka 4,6 miljoni cilvēku gadā ciešs no komplikācijām. Turklāt 20-40% veselības aprūpes līdzekļu tiek iztērēti nelietderīgi nepietiekamas drošības un zemās kvalitātes dēļ. Iespējamā kaitējuma varbūtība, izmantojot veselības aprūpes pakalpojumus, ir viens pret 300. Tas ir daudz bīstamāk, nekā braukt ar automašīnu - nedod Dievs, nokļūt slimnīcā! Tie ir milzīgi riski, un iestādes uzdevums ir šos riskus mazināt. Bet iestāde viena pati nevar tikt galā ar šīm problēmām. Nepieciešams valstisks risinājums.
Cik drīz varam sagaidīt vienotu kvalitātes sistēmu?
Runājam par to jau otro gadu. Domāju, ka līdz šī gada beigām šādai koncepcijai vajadzētu tapt, bet ieviešana, protams, aizņems vairākus gadus. Patlaban kvalitāti veicina arī ārstniecības iestāžu piedalīšanās Kvalitātes balvas izcīņā. Izvērtējot 50 kritērijus piecās jomās, rodas pārliecība, ka par kvalitāti tomēr tiek domāts.