Šie Latvijas kulinārās identitātes meklējumi pasludināti manifestā Mūsdienu Latvijas virtuve, pazīstamākie pavāri tos īsteno praksē. Šefpavārs Māris Jansons intervijā žurnālā Deko uzsvēris: «Tūristam vajadzētu būt informācijai, ka Latvija ir nēģu zeme vai ka te ir rupjmaize ar medu vai garšīgs alus.» Un tālāk: «Noma pavāri pacep lociņus, uzber mazliet garšvielu, un ēdiens gatavs. Tik vienkārši. Bet tas tiek pasniegts kā kaut kas īpašs. Šobrīd vienkāršais ir ļoti modē.» Lūk, lūk, nemaz nav jādodas uz slaveno Kopenhāgenas restorānu, un vismaz man nēģi un ceptie milzu loki ar jaunajiem kartupelīšiem ir mīļā piemiņā no skolas brīvlaikiem pie tēva brāļa Carnikavā un pie mātes māsas Latgales Ozolainē.
Svarīgi, lai ēdiens būtu no svaigiem vietējiem produktiem, atbilstošs gadalaikam un ar labu nosaukumu vai stāstu. Par saviem produktiem tagad var saukt arī tos, kurus lietojam samērā nesen - dažus simtus vai desmitus gadu - kartupeļus, tomātus. Sirmais piemin arī tradīcijas produktu sagatavošanā. Skaidrs, ka tomātu, sīpolu un skābā krējuma salāti ir brīnišķīgi - tikai cilvēks ar ļoti pārforsētu audzināšanu spēj to mērcīti pamest šķīvī. Tātad mūsu salāti var būt ne tikai ar eļļām un citronu sulu vai etiķiem, bet tomēr arī ar skābo krējumu.
Augustā beigās biju Grācā Austrijā. Tur valdīja divi trakumi: ķirbji un gailenes. Ķirbji nāk no Amerikas, bet kļuvuši par Štīrijas zeltu. Restorānos bija visādas ķirbju zupas, gaileņu tartars ar sačurkstinātu bekonu, sēņu gulašs ar klimpām (negaršīgs, sēnes pazūd), gaileņu risoto un tā joprojām - visādi mēģinājumi rādīt ķirbjus kā ogas un gailenes kā sēnes, kas aug tikai šajā Austrijas daļā un nekur citur pasaulē. Toties ēdienu nosaukumi gan mārketingam tiek piedāvāti zināmi un starptautiski. Oktobra vidū, beidzoties baraviku laikam Itālijā, Milānas konceptveikala Corso Como 10 restorāniņā ēdu sutinātu jūras asari ar sviestā ceptām baravikām, citā restorāniņā bija, protams, risoto ar baravikām un tādi lieli, plāni pelmeņi jeb njoki - anjoloti ar baravikām. Redz, risoto, njoki ir itāļu vārdi, tāpēc pašsaprotami Itālijā, bet gan tie, gan tartars un gulašs labi saprotami arī citu valstu ēdējiem. Deko numurā mūsu pavāri rāda latviešu virtuvi - Rihards Frīdenbergs-Kalniņš lielisku grūbu putru ar baravikām un dzērvenēm, nosaucot to par bukstiņputru. Nepareizi, jo bukstiņputrā jābūt putraimiem un kartupeļiem. Viņa ēdienu esmu manījusi, arī nosauktu par grūbu risoto. Nepareizi, jo nav no rīsiem. Lūk, lūk, pie nosaukumiem vēl jāpiestrādā.