- Kāpēc gan ne! To var! - muižnieks atbildēja un, nekaunīgi izvirzījies istabas vidū, sāka stāstīt tā:
- Man, kungi, kā jums droši vien zināms, bet var gadīties, ka arī nav zināms, Kozelas apriņķī pieder sava muižiņa. Agrāk no tās guvu šādu tādu labumu, taču pašlaik, saprotams, neko nevar paredzēt, ja nu vienīgi nepatikšanas. Bet - par politiku nerunāsim! Šajā pašā muižā man ir tāds nieka centriņš: sakņudārzs, kā jau pieņemts, dīķelis ar karūšelēm, šādas tādas ēciņas, nu, un sētas māja paša grēcīgajām miesām... Vecpuiša padarīšana. Tā nu vienā reizē, tas jau pirms kādiem sešiem gadiem, krietni pavēlāk atgriežos mājās - pie kaimiņa bijām situši lapiņu - turklāt, lūdzu iegaumēt, skaidrs, kā mēdz sacīt, kā asariņa, novelku drēbes, apguļos un nopūšu svecīti. Bet jūs tikai iedomājieties, kungi! Kā tikai nopūšu sveci, man zem gultas kaut kas sāk kustēties! Domāju: žurka? Nē, tā nav žurka - skrapstinās, ņemas, kasās... Beigās vēl ausis sapurina!
Skaidra bilde - suns! Bet - kur te būtu gadījies suns? Pats es neturu, ja nu tikai, domāju, ieskrējis kāds noklīdenis. Pasaucu savu kalpu, viņš man Fiļka vārdā. Ienāk kalps ar sveci.
«Ko tas nozīmē,» es saku, «brālīt Fiļka, kādas tev te nekārtības! Pie manis suns, iešmaucies zem gultas.»
«Kāds, tā sakoties, suns?»
«Kā lai es to zinu?» es saku. «Tavs pienākums netaisīt saimniekam satraukumus!»
Mans Fiļka pieliecas un sāk ar sveci spīdināt zem gultas. «Teitan, tā sakoties, nekāda suņa nav!» Pieliecos es arī - patiesi suņa nav! Kas tie par cipariem! Paceļu acis uz Fiļku, bet viņš tikai iežas.
«Muļķis,» es viņam saku, «ko tu te zobus rādi? Noteikti, ka suns, kā tu virināji durvis, tā ņēma un izšmauca priekšiņā. Tu, tūļaspods, neko neredzēji, tāpēc ka mūždien kā aizmidzis! Vai tikai tev nav prātā, ka es esmu dzēris?»
Viņš gatavs jau runāt pretim, bet es viņu patriecu, savilkos līkumā un šajā naktī neko vairs nedzirdēju.
Toties nākamnakt - iedomājieties! - atkārtojas tas pats. Kā tikai nopūšu sveci, skrāpējas un skurina ausis atkal. Saucu atkal Fiļku, šis atkal skatās zem gultas - kā nekas, tā nekas! Aizraidu viņu, nopūšu sveci - tpī, tu velns! Suns klāt kā nagla! Suns kas suns; skaidri dzirdams, ka tas elš, ka ar zobiem pa spalvu ieskājas un blusas meklē... Skaidrs, ka ne šaubu!
«Fiļka,» es saku, «nāc šurpu bez sveces!»
Šis ienāk.
«Kā tagad,» es saku, «vai dzirdi?»
«Dzirdu gan,» šis atbild.
Pats es viņu nevaru saskatīt, bet jūtu, ka puisis noraustījies.
«Kā,» es saku, «tu to saproti?»
«Kā jūs, Porfīrij Kapitonič, man liksiet to saprast?... Apmātība!»
«Tu,» es saku, «palaidni, te izbeidz ar savām apmātībām!...»
Abet balss mums abiem kā putniem, un trīcam mēs kā drudzī - tumsa tač visapkārt. Es iededzu sveci - ne tev suņa, ne tev kāds troksnis, mēs abi ar Fiļku vieni, balti kā māls.
(Turpinājums 22. februāra numurā)