Jūt skumjas
Sigita jau vairākus gadus dzīvo Londonā. Viņa neslēpj, ka par reemigrācijas plānu nav dzirdējusi pilnīgi neko. «Esmu pārliecināta, ka Latvijas valdībai par mani ir pilnīgi vienalga. Atgriezties netaisos. Ja man Latvijā nebūtu ģimenes un pāris ļoti labu draugu, es uz turieni vispār nebrauktu,» atklāj Sigita un reizē atzīst, ka viņai ļoti pietrūkst latviešu ēdiena un tradīciju.
«Valdība un cilvēki kopumā - tas ir tas, kas manī nerada vēlmi atgriezties. Tajā gadā, kad viņi visiem izbraucējiem draudēja par nodokļu nemaksāšanu, manī radās vēlme atteikties no pilsonības. Bija sajūta, ka tiek meklēti veidi, lai tikai izspiestu no cilvēkiem naudu. Man nav patīkami ko tādu teikt, bet tieši tā es jūtos saistībā ar to visu,» skumji noteic Sigita.
Dace ar dzīvesbiedru arī dzīvo Anglijā. Tur piedzimis viņu dēliņš, un jaunā māmiņa patlaban atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Jautāta, vai kaut ko zina par reemigrācijas plānu, viņa atbild noliedzoši. Viņa ik pa laikam ieskatās pašmāju darba sludinājumu portālos un prāto, ka darbu atrast izdotos, jo sludinājumu skaits pieaug. «Man šeit ir psiholoģiski smagi. Esmu novērojusi, ka maniem latviešu draugiem ir līdzīgi. Cilvēki sevi emocionāli izsmeļ,» viņa saka un piebilst, ka bieži domā par atgriešanos dzimtenē, vēl jo vairāk tāpēc, ka vēlas, lai viņas bērns ietu latviešu skolā. Pagaidām gan vēl esot jāpakrāj nauda.
Sintija ar vīru un mazo dēlēnu pēc vairāku gadu prombūtnes atkal var saukt sevi par pilntiesīgu Latvijas iedzīvotāju. Pavisam nesen viņa atgriezās dzimtenē uz palikšanu. Sieviete gan atzīst, ka ar reemigrācijas plānu tam neesot nekāda sakara, arī viņa par to neko neesot dzirdējusi. Pārcelties uz Latviju mudinājušas ilgas pēc saviem mīļajiem, pēc Latvijas laukiem un mežiem. «Es ļoti pārdzīvoju, ka mans dēliņš ir dzimis Anglijā. Skumu, ka viņam nav tās sajūtas, ka gribas aizbraukt pie omes uz laukiem. Bija daudz iemeslu. Visus šos gadus tie krājās un nospieda sirdi. Jutu dažādas bailes, un tieši tās pārcelšanos mudināja atlikt no gada uz gadu. Tagad mazajam pienācis pirmsskolas vecums, un mēs ar vīru sapratām - vai nu tagad, vai nekad,» stāsta Sintija. Viņa gan piebilst, ka atsākt dzīvi Latvijā ir ļoti grūti. «Es nestāstīšu, negribu nevienu ietekmēt, bet es nejūtu, ka kāds pakustinātu kaut mazo pirkstiņu mūsu - atbraucēju - labā. Tā viņu it kā vēlme ir tikai šovs televīzijas kamerām,» secina sieviete.
Necer atrisināt visu
Reemigrācijas plāna īstenošanā iesaistītas teju visas ministrijas, kā arī vairākas citas iestādes - katrai pieņemtais likums paredz konkrētus uzdevumus. Apstiprinātajā likumā norādīts, ka 2014. gadā bija nepieciešami 767 700 eiro, šogad - 839 100 eiro, nākamgad - 840 100.
Ekonomikas ministrijas pārstāve Evita Rubesa-Voravko Dienai stāsta, ka «plāns nepiedāvā risinājumus visām gadiem ielaistajām problēmām, bet gan paredz sniegt atbalstu tiem valstspiederīgajiem, kuri pieņēmuši lēmumu atgriezties Latvijā». Tas aptver dažādas jomas, bet galvenokārt tā uzdevums ir stiprināt saiknes ar ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem, kā arī mazināt grūtības, atgriežoties un iekārtojot dzīvi dzimtenē.
E. Rubesa-Voravko uzsver, ka ir izdarīts gana daudz. Viņa min portālu latvija.lv, kas pilnveidots ar sadaļu Atgriešanās Latvijā; ārzemēs dzīvojošajiem tiek sniegtas konsultācijas par darba iespējām.
Pirms pusotra gada pieņemtais likums paredz arī citus ambiciozus plānus. Piemēram, triju gadu laikā nodrošināt latviešu valodas apguvi 600 reemigrantiem un viņu ģimenes locekļiem. Sabiedrības integrācijas fonda projektu nodaļas vadītāja Alda Sebre Dienai atzīst, ka 2014. gadam paredzēto finansējumu 24 000 latu apmērā apgūt nav izdevies. Patlaban iespēju izmantojušas aptuveni 100 personas.
Labklājības ministrijā norāda, ka darbs pie aizbraucēju atgriešanas rit raiti. Ministrijas pārstāve Viktorija Buraka atklāj, ka viņu galvenais uzdevums ir nodrošināt darba tirgus informācijas pieejamību. Tas tiek darīts ar Nodarbinātības valsts aģentūras palīdzību, kas Eiropas nodarbinātības dienestu tīklā sniedz konsultācijas. V. Buraka stāsta, ka kopējais konsultāciju skaits līdz 2013. gada novembrim bijis 11,5 tūkstoši, 2014. gadā - gandrīz 12 tūkstošu. Tomēr diez vai šie skaitļi apliecina reemigrācijas plāna efektivitāti. Ņemot vērā, ka likums pieņemts vien 2013. gada vidū, nekādu atšķirību ar 2014. gadu skaitļi neuzrāda.