Diagnoze, kā parasti, noteikta pareizi: riska kapitāls ir nozīmīga mūsdienu ekonomikas daļa, Latvijā ar šo finansējuma formu nevedas. Esot kaut kas jādara lietas labā. Un te, šķiet, sākas vēlmju domāšana, jo riska kapitāla trūcīgā ainava Latvijā ir objektīva.
Riska kapitāla veidošanās procesā būtiska sastāvdaļa ir pārtikuši cilvēki ar brīviem līdzekļiem, kurus viņi gatavi ieguldīt nevis savu turīgumu apliecinošos atribūtos, bet biznesa iecerēs. Latvijā mūsu kunigaiši, šķiet, tiktāl vēl nav izauguši. Plus riska kapitāla izaugsmei nepieciešama attīstīta finanšu infrastruktūra, ar to saprotot ne tikai bankas, bet biržu, naudas un vērtspapīru tirgus. Latvijā ar šo augsni diemžēl pavāji.
Jāņem vērā arī Latvijas ekonomikas objektīvie «izmēri». Riska kapitāls var strādāt ar nosacījumu, ka ir zināms projektu, ideju, jauno censoņu skaits un projektu apmēri. Riska investoriem nerentējas strādāt tirgos, kur apmēri mērāmi pārdesmit tūkstošos latu plus to skaits (ja nerunājam par gaisa pilīm) ir desmit divdesmit gadā. Tik seklos ūdeņos kā Latvijā riska investoru skaits arvien būs neliels, ar visām no tā izrietošajām sekām. Plus tas, ka mūsdienīgas bankrota procedūras, investoru aizsardzības mehānismi, patentu aizsardzība utt. Latvijā vēl tikai veidojas.
Citiem vārdiem sakot, vismaz tuvāko piecu desmit gadu perspektīvā jāsamierinās, ka riska kapitāls valstī būs vāji attīstīts.