Saņemiet vadītāju
«Nekad neesmu bijis nevienā partijā,» apgalvo Gunārs. Šim faktam viņa dzīvē bieži bijusi izšķiroša loma. Jaunības sapnis bijis kļūt par dārznieku - Bulduru Dārzkopības tehnikums pat līdzās dzīvesvietai. «Aizgāju, noliku visus eksāmenus, vēl pēdējā rakstu sacerējumu, pienāk klāt sekretāre: «Savāciet savus dokumentus.» Kā tā?» Partijas komitejai nepaticis, ka Gunāra tēvs baznīcā ērģeles spēlē... «Nu kur likties? Kāds ieteica - aizgāju uz Rīgas Lauksaimniecības tehnikumu,» atceras seniors. Direktora vietnieks tehnikumā bijis armijas frencī, vaicājis, vai Gunārs grib mācīties. Gunārs godīgi teicis, ka esot vienalga, ko tieši mācīties. «Un tā kļuvu par melioratoru, nezinot, kas ir meliorācija,» nosmej Gunārs un uzsver - visu dzīvi cilvēki viņu it kā veduši uz priekšu. «Kad pabeidzu tehnikumu, meliorācijas ministrs mani pats ar savu pobedu aizveda uz Jēkabpili, nodeva rajona izpildkomitejas priekšsēdētājam, kas ir baigais «dievs», un teica: «Lūdzu, šeit jums jaunais meliorācijas nodaļas vadītājs, saņemiet!»»
Gunārs aizrāvies ar sportu. «Biju gargabalnieks, 1954. gada Daugavas čempions 10 kilometros,» viņš saka. Esot sācis jau sportista karjeru, bet paņemts armijā, dienējis Odesas apgabalā. Skrējis arī tur. Piedalījies mačos, kuros bijis jāskrien ar karabīni un zābakiem. «Bez šaubām es tos pārējos noskrēju par kādu kilometru priekšā, ar visiem šineļiem!» Gunārs lepns.
Mērnieks dara brīvi
Pēc armijas Gunāru jau otrreiz dzīvē cilvēki virzījuši uz priekšu. «Paņēma darbā Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā. Atkal notika tā - direktors Balodis paņēma pie rociņas un aizveda pie mana toreizējā priekšnieka un teica: «Lūdzu, te jums ir speciālists.» Man ļoti laimējies vienmēr,» neslēpj Gunāra kungs. Institūtā strādājis par inženieri melioratoru, ziemā projektējis, vasarā braucis komandējumos. Apbraukājis visu Latviju. Un tad, kā Gunārs smej, atkal nācis laiks, kad gribējies nevis strādāt, bet skriet. Viņš kļuvis par Vārpas čempionu un pat iekļuvis Latvijas izlasē. Taču jau drīz Gunāru aicinājuši «atgriezties no sporta», jo prasmīgas rokas un prāti darbā bijuši vajadzīgi vienmēr.
60. gados radusies iespēja braukt uz Tālajiem Austrumiem, jo Latvijas meliorācijas projektēšanas institūts tajos laikos bija vadošais. Šī bija laba iespēja - pieteikušies 42 cilvēki, un Gunārs bijis viens no trim, ko paņēma. Trijotnē bija arī Gunāra nākamā sieva mērniece Inta. Pa Tālajiem Austrumiem pavadīti astoņi gadi. Melioratoriem gan bijis grūti - ziemā jāprojektē, vasarā jāstrādā, ziemā alga pavisam maza. Savukārt mērnieki pelnījuši stabili. Gunārs izlēmis - kāpēc kreņķēties par algu un nemitīgu darbu saskaņošanu, ja var izmācīties par mērnieku? «Mērnieks dara brīvi, viņš savu darbu zina,» saka Gunārs.
Un ko redz mērnieks, braukājot pa tik lielu valsti? «Cilvēkus. Galvenais - cilvēkus,» Gunārs nosaka un piebilst, ka visā košumā redzējis darba dažādību, dažādus cilvēku raksturus. Strādāts esot pamatīgi. Vienmēr komandējumā ņemti līdzi arī Gunāra suņi, bijis «pašiem savs šoferis, sava pavārīte, pašam savi strādnieki». Taču, kad abiem ar Intu piedzimis mazais, garā pieredzes apmaiņa bija jābeidz un ģimene pārcēlās uz dzīvi Kauguros.
Gultā ar Ļeņinu
«Un man atkal kā parasti - gribi darbā, lūdzu, Vojenprojekt 300,» iesmejas Amols. Atgriežoties 70. gados strādājis armijas projektēšanas institūtā, kas atradies Jēkaba kazarmās. Sākusies liela braukāšana - Maskava, Ļeņingrada, tad Kaļiņingrada, Baltijskas un Sovetskas aizliegtā zona, kurā pat lasīti dzintari. Tad Viļņa, Kauņa, tad Tallina. Bet ekselentākais piedzīvojums risinājies Maskavā. Aizbraukuši, netālu no lidostas bijusi kāda armijas daļa. Pienāk klāt kāds armijnieks: «Mēs jums nevaram nevienu viesnīcu dabūt. Vai esat ar mieru nakšņot Sarkanajā stūrītī?» Gunārs iesaucies: «Kāda starpība!» Esot atnesuši pat gultu! Gunārs naktī skatījies, kas ar viņu guļot. «Vladimirs Iļjičs Ļeņins - taisni man pretī! Tik skaista biste, mēs ar sievu smejamies. Šito nekad neaizmirsīšu.»
Līdzīgi atgadījumi notikuši teju katrā komandējumā. Gunārs atceras, kā vēl Tālajos Austrumos ikrus pārēdies. Ēduši no trīslitru burkas, apsāpējies vēders, un abi ar kolēģi pārmaiņus skrējuši uz sauso tualeti ārā. Bet ikrus izēduši...
Savukārt Vojenprojektā projekti veidoti pilsētām, bijis jāplāno arī apakšzemes komunikācijas, kabeļi. Bijuši arī superobjekti - Kaļiņingradas apgabalā Gunārs reiz uzmērījis noliktavas, kurās glabātas atomgalviņas. «Tur ir noliktava, kur stāv atomgalviņas, trīs žogi apkārt un zaldāti uz visiem stūriem, un es tur iekšā mēru,» stāsta Gunārs. Uzmērot militāru objektu Tukuma lidlauka tuvumā, reiz abi ar sievu pat arestēti. Militārpersonām šķitis, ka Inta, izmantojot teodolītu, lūrot iekšā slēgtā objektā... Vēlāk sākuši švaki maksāt. Turklāt - cik tad ilgi projektēsi karu? Tad pārgājis darbā Kolhozprojekt, darbs bijis labs, šķērsām izbraukāta visa Latgale.
Rokasspiediens Gunāram ciešs, un pēc tā viņš pats vērtē cilvēkus. Viņš izstaro pārliecinošu optimismu, smīdina ar mednieku stāstiem un atbruņo ar draudzīgu sirsnību: «Ir jāpriecājas par dzīvi!»