Bet cik siena pašam zirgam vajag? Daudzi pensijas vecuma ļaudis nonāk nesaprotamā apritē - tā noguruši no ierastiem pienākumiem, ka nespēj pat padomāt, vai tie ir vajadzīgi,» saka Adele Azarstarpe. Viņai pašai bijis gana drosmes, lai vairākkārt un tieši senioru vecumā uzdotu sev jautājumu: vai to vajag? Un nolēmusi ieviest pārmaiņas dzīvē.
Zemes daktere
Adele Azarstarpe rāda fotogrāfiju. «Neesam šķirami no savas zemes,» vēsta akmenī iekalts uzraksts. «Tā ir viena no skaistākajām vietām Jēkabpilī - Ormaņkalns, kur melioratori uzbūvēja skatu torni un uzstādīja plāksni,» lepojas Adele.
Pēc skolas beigšanas viņa skaidri zinājusi - savā profesijā vēlas būt tuvāk dabai. Lauksaimniecības akadēmijas mežiniekos gan nav izturējusi konkursu, bet Hidromeliorācijas fakultātē vietas brīvas. Adele zinājusi, kur slēpjas šīs profesijas sāls - viņas māsa bija pabeigusi šo fakultāti, jau strādāja. Tā jaunā sieviete kļuva par melioratori. Taujāta, vai ir gandarīta par izvēli, Adele Azarstarpe nešauboties teic - jā! Un piebilst: «Tikai reizēm bija skumji, ka es tāda jauna - pavasaros, kad atgriezāmies no objektiem, - vienmēr biju nobridusies. Meitenes pilsētā kurpītēs, man - zābaki maisā vai kājās. Bet man patika būt dabā, just to, ka varu ietekmēt meliorācijas darbu kvalitāti.»
Melioratoriem tajos laikos pārmests, ka viņi viensētas likvidējuši. «Jā, mēs nojaucām viensētas, cenšoties saglabāt kādu koku kā zīmi, ka tur cilvēki dzīvoja. Tajos laikos māju laukos pārdot bija grūti. Daudzi paši pieteicās, lai nojauc māju, bet visbiežāk tā bija kolhozu vēlme. Saimniecību vadītāji bija dažādi - viens labprāt piekrita atstāt mazu birztaliņu, cits, rādot uz ozolu, teica, ka to netīrību uz lauka necietīs. Mēs kā zemes dakteri bijām. Sakārtojām vidi, nosusinājām laukus.»
Jādara kas cits!
Adele saka - arī viņa nav šķirama no zemes, varbūt tāpēc lielākā kaislība ceļošana. Jo īpaši Adeli uzrunājot kalni un ūdeņi. Pirmie ceļojumi bijuši uz Baikālu, pa Vidusāziju. Visvairāk apbūris Gruzijas šarms, gruzīnu neatkarīgā daba. «Mēs esam četras māsas, visas ceļotājas - bieži kopā ceļojām,» stāsta Adele. Latvijas neatkarības gados, kad jau strādājusi Zemes dienestā, pirmoreiz rietumu virzienā devusies uz Norvēģiju, tad Šveici: «Šveicē, redzot to mieru, sakopto vidi, pēkšņi sapratu, ka kaut ko nepareizi daru. Ka par daudz strādāju, maz brīvā laika. Man bija 57 gadi, un sapratu, ka jādara kaut kas cits.»
Nokārtojusi sertifikātu un turpmāk strādājusi kā melioratīvo būvju projektētāja kopā ar māsu: «Pārsvarā projektējām Valsts mežiem - lauku ceļus, meliorācijas sistēmas. Tas nebija viegls darbs - bieži izmeklējām bebru applūdinātās meliorācijas sistāmas. Bet galvenā bija neatkarība - pašas izlēmām, kad varam ņemt brīvu, un braucām. Bijām Taizemē, Ēģiptē, Anglijā. Ja nebrauca māsa, braucu viena. Iepatikās! Ja nebrauc ar savējiem, bet viena organizētā ceļojuma grupā, var iepazīties, atrast interesantus cilvēkus,» uzskata Adele.
Tā viņa apceļojusi Peru, pabijusi Amazones džungļos, Vidusjūras salās, Īslandē, iepazinusi Balkānus, Itāliju, Parīzi. «Vēl gribētu atgriezties Pēterburgā pie skaistām atmiņām. Tālos ceļus laikam vairs nebraukšu, lai gan gribētos. Īpaši uz Jaunzēlandi. Taču - ko var zināt?!»
Koka pārstādīšana
Runā, ka vecu koku pārstādīt nevar. «Var!» apgalvo Adele. Pirms divarpus gadiem viņa sevi kā koku no Jēkabpils pārstādījusi Rīgā. «Jēkabpilī biju uzbūvēju vasarnīcu - skaista ezera krastā ar pirti. Tā bija vieta, kur no rīta un vakarā gāju kaila peldēties - jo pelde ar apģērbu nav īsta pelde. Vasarnīca bija vieta, kur meitām satikties. Bet tad meita izvēlējās dzīvot Rīgā un es gribēju būt tuvāk bērniem, mazbērniem,» stāsta Adele.
Kad viņa nolēmusi Jēkabpils vasarnīcu pārdot, radi zvanījuši, uztraukušies. «Uzskatu - viss ir galvā. Kad galvu sakārtojam, viss nokārtojas.» Adele Rīgā iegādājusies vasarnīcu, ko tagad pārbūvē. Bija viegli šķirties no ierastās vides? «Mans veiksmes stāsts saistīts ar dejošanu. Vēl Jēkabpilī dejoju senioru dejas. Atnākot uz Rīgu, uzreiz meklēju, kur turpināt dejot. Tagad dejoju senioru deju kopā Saule un domāju - kas es būtu, ja pārceltos uz Rīgu un nedejotu? Tikai ome! Tagad iesaku visiem pensionāriem - atrast nodarbošanos, kas mudina vismaz reizi nedēļā savākties, sakopot domas, saposties un doties! Mums ir kopīgi pasākumi, izbraukumi, kopā svinam jubilejas - ak, kas par kundzēm! Personības! Esmu uzlādēta, man ir vairāk enerģijas.»
Dārzs, pirts un ticība
Adele Azarstarpe iemācījusies norobežot pagātni no tagadnes. «Pensionāru lielākais mīnuss ir dzīves negāciju vilkšana līdzi. Tas viss jāizmet! Neko nedrīkst vilkt līdzi,» iesaka Adele. Viņa bez nožēlas šķīrusies arī no vecajām mēbelēm Jēkabpils mājā. Šo principu viņai īstenot palīdz ticība - Adele ir ticīga katoliete, brauc svētceļojumos: «Ir taču augstāks spēks, lai tas arī vērtē cilvēkus - tos, kuri mani nav sapratuši. Es izvairos no tiem, kuri aprunā citus. Un nestāstu par to, kas manā dzīvē bijis slikts vai kad bijis grūti - ar to katram pašam jātiek galā.» Sakārtot domas palīdzot arī dārzs un pirts: «Apčubinu, parunājos ar puķēm. Pavasarī priecājos par Siguldas selekcionāra Vitolda Skujas speciāli man veltīto narcišu šķirni Adele. Pasēžu pirtiņā. Pirtī iešanas rituāls ne tik daudz man saistīts ar ķermeņa ārējo tīrību. Pirtī, esot vienatnē ar sevi, man vienmēr radušās labas idejas, iekšējs miers.»