Ja cilvēki kļūst veci un nevarīgi, viņiem vieta ir pansionātā. Ja garīgi atpalikuši, arī jāiesloga kādā namā - tālāk no sabiedrības acīm. Šāda padomju laikos iesakņojusies «lieko» izolēšanas domāšana nepāriet un nepāriet Latvijā. Ja kāds arī ierunājas, ka tā nav pareizi, darbi jau nākamajā brīdī runā par pretējo.
Jaunākais kroņa numurs nupat izdomāts šķietami progresīvajā Izglītības ministrijā, kas nolēmusi nepaklausīgos skolēnus pārmācīt, deportējot tos mācīties mājās. Jeb, runājot vienkārši, visus mazos šmurguļus un teroristus, kas runā pretim, sodām un izolējam, jo kā nekā viņi traucē čaklajam un gudrajam klases kolektīvam un vispār - visai lieliskajai Latvijas izglītības un bērnu audzināšanas sistēmai. Zīmīgi, ka šādu metodi atbalsta arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kura līdz šim vienmēr bijusi bērnu pusē un vēl nupat, cīnoties par bērnu labklājību Lauberes bērnunamā, bija gatava atlaist no darba visus vadošos darbiniekus.
Argumentējot šādu izolēšanas ideju, var, protams, apelēt pie pieņēmuma, ka par noziedzniekiem nekļūst, par tādiem piedzimst un ir nepāraudzināms sabiedrības slānis, kurš jau savlaicīgi jāsasēdina cietumos. Taču vismaz pašreizējie Latvijas likumi runā par pretējo - par bērnu mājās atbild vecāki, bet par bērnu skolā - pedagogi, paredzot, ka jaunā paaudze ir gan mācāma, gan ietekmējama un audzināma.
Tāpēc jautājums ministrijai un bērnu aizstāvjiem - uz kurieni un kad deportēs visus tos vecākus un pedagogus, kuri ar šādiem bērniem netiek galā? Vēl jo vairāk - kādi pienākumi ir klašu audzinātājiem, un ko dara visa tā sociālo pedagogu armija, kas par valsts naudu vairāk nekā trīs gadus augstskolā speciāli apgūst visādas pedagoģiskās un psiholoģiskās viltības, kā tieši strādāt ar šādiem bērniem?
Izraidīt bērnus no skolām ir šķietami vienkārši un ērti, bet, ja kāds cer, ka viņi mājās padomās un pēkšņi kļūs balti un pūkaini, - tā ir ļoti muļķīga iedoma. Šādi bērni visdrīzāk ņems un vēlāk atriebsies.