Šprices un māsiņas
Sēžam uz soliņa pie slimnīcas ieejas. Laiku pa laikam kāds iet garām un pasveicina. «Sveicinās bieži, arī uz ielas, veikalos. Cits nāk klāt un saka čau!, bet mazākie dažkārt aizslēpjas aiz mammas. Baidās no šprices. Arī man sāpes saistās ar šprici. Ļoti labi atceros, sāpēja,» viņa stāsta. Dibenā Ilze gan tagad dur ļoti reti, ieliek katetru un laiž zāles caur to. Visā slimošanas laikā bērns labākajā gadījumā var izdzīvot ar vienu diviem dūrieniem. «Arī tas ir sāpīgi, bet vēlāk bērni nāk klāt, piekļaujas, ielien klēpī.»
Kļūt par māsiņu Ilze izlēma jau skolas laikā. Par skolotāju nevarēja, jo viņai tāds raksturs, ka bērni neklausītu. «Man viņu pārāk žēl. Man nav stingra toņa. Kādreiz gan vajag stingrību, paņemt aiz rokas un teikt, ka jāiet uzlikt sistēmu, vai arī tad, kad bērns spiedz (viņa aizsedz ausis), noderētu stingrāks vārds,» viņa stāsta. Ogres slimnīca Ilzei ir pirmā darbavieta, kopš viņa 1993.gadā beidza medicīnas skolu. Rīgā Ilze palikt negribēja, jo ir suntažniece. Otrs iemesls - viņa bērnībā daudz slimoja, līdz skolas vecumam pa Ogres slimnīcu vien dzīvoja. «Varbūt pieradums? Tagad strādāju kopā ar tām māsiņām, kuras mani ārstēja bērnībā. Tad teicu - atceries, tu man tā un tā darīji,» viņa iesmejas, tad turpina par savām bērnības atmiņām. «Viena man nepatika. Viņa mūždien nāca un dzēra manu limonādi. Ogrē gan nav manīta, atpazinu vienos kursos, ka tā ir tā pati,» viņa stāsta, it kā atkal būtu pieķērusi to māsiņu pie rokas nedarbos. «Māsiņas to nedrīkst atļauties.»
Nogludina asumus
Ilze spriež, ka, laikam ejot, darbs kļuvis smagāks. Agrāk bijis vienkāršāk, bērniem nebija tik smagu slimības simptomu. Daudzi mazākie viņas priekšā arī izaug. Savukārt pusaudži mājās nemaz nesteidzas. Gluži tāpat kā viņas bērnībā. Dažādu iemeslu pēc - Ziemassvētkos gaidītais dāvanu prieks slimnīcā un jautrā kompānija - puiši ar meitenēm sadraudzējas. «Ar pusaudžiem interesantāk. Viņi vairāk dara to, ko grib, bet var sarunāt. Bērniem vispār vainas nav. Daudz grūtāk strādāt ar vecākiem. Vai nu viņi ļoti tic saviem bērniem, vai netic nemaz. Vai nu nepievērš uzmanību bērniem, vai arī pievērš tik ļoti, ka ir grūti, bet var jau viņus saprast. Ārstējot zīdaiņus, vairāk ir darbs ar vecākiem. Domāju, ka sirdsmāsiņas iesaka vecāki. Ja man bija laiks pieiet un parunāt ar mammu, tad viņa varbūt arī mani ieteica. Ja tai dienā nebūtu bijis laika, tad viņa neuzrakstītu,» viņa turpina savā mierīgajā tonī un laiku pa laikam sakārto garos, jau sirmot sākušos matus. «Māsiņas ir tās, kas klanās gan dakteriem, gan vecākiem. Jānogludina daudzie asumi, kas veidojas, ja kaut kas nav tā, kā gribētos. Mazos žiperus palātās nevar noturēt, nereti viņi saķer temperatūru otrreiz. Vecāki dusmīgi, protams. Viņus var saprast.»
Otrreiz ietu par dakteri
Temperatūras, laringīti, caurejas. Dažkārt atelpas neesot visu diennakti. Kad ir tā, ka vairs nevar, tad «izpalīdz tas pats mazais cālītis, kurš nokomendē - šitajā rokā nedur, dur labāk te! Tas ir veldzējums tādā brīdī,» viņa atklāj. Vai sanāk arī izraudāties? «Sanāk. Iesēžos mašīnā, esmu histērijā, ceļu neredzu. Stājos malā un raudu. Ne es viena tā daru, daudzas māsiņas tā dara,» Ilze nosmej, ka boksa cimdu vajag, lai dažkārt tiktu galā ar sasprindzinājumu. Ilze kilometrus no Suntažiem uz Ogri mēro ar mašīnu. Speciāli nokārtoja tiesības, jo citādi uz darbu pagrūtāk tikt. Agrāk minās ar velosipēdu - kā aprīlī sāka, oktobrī beidza. Pēc diennakts maiņas gan grūtāk, bet uz darbu braukt neesot nekādas vainas, mežā var apstāties un paēst ogas.
Vai otrreiz mācītos par māsiņu? «Nē! Es ietu par dakteri. Lai ir sajūta, ka punktiņi uz i salikti. Bet man ir kam līdzināties, māsiņa Lidija bērnus izprot daudz labāk,» viņa saka. «Lielākais gandarījums darbā ir tad, kad cilvēks, ejot mājās, pasaka - paldies māsiņ! Ja māmiņas ar visu stresu vēl uzraksta kartīti vai bērni uzzīmē zīmējumu, tas ir pavisam jauki,» sarunas noslēgumā saka sirdsmāsiņa Ilze.