Loreta audzē cūkas, Gatis mainījis dzīvokli uz mazāku, Aivars no Slampes uz Rīgu ņem līdzbraucējus, Kristaps dala dārza darbus ar radiem, māmiņas apvienojas savu interešu aizstāvībai, Zane ar vīru krīzes laikā sākusi biznesu. Tāpēc šis būs stāsts par saņemšanos un par to, ka taupīt nenozīmē kļūt arī nelaimīgākam.
Var arī mazākā
Latvijas Bankas prezidenta padomnieks Edvards Kušners uz darbu brauc ar tramvaju un mašīnu darbadienās gandrīz nekustina. «Un ne jau tāpēc, ka man naudas nebūtu, vienkārši negribu sastrēgumos stāvēt.» Viņš uzsver, ka gandrīz visiem ir iespēja ietaupīt tā, lai tāpēc nejustos sliktāk. Piemēram, atmest smēķēšanu, jo no tā būs ne tikai vairāk brīvas naudas, bet arī veselākas plaušas.
Arī pārcelšanās uz mazāku mājokli ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt tēriņus. Šo stratēģiju izvēlējies Tiesu administrācijas sabiedrisko attiecību speciālists Gatis Tauriņš - «pateicoties» krīzei, mainīju savu iepriekšējo mitekli pret lētāku. No sava plašā un skaistā dzīvokļa centrā pārcēlos uz lētāku, pieticīgāku un tuvāk darbam» -, lai var ietaupīt arī uz auto un pusdienām. Gatis uz mazāku dzīvokli pārvācās janvārī, kad nolēma, ka par mājokli tiek maksāta «personiskajam budžetam neadekvāta summa». No 80 kvadrātmetru plašā centra dzīvokļa viņš pārcēlās uz mājoklis Starajas Rusas ielā Klīversalā, tas ir par 30 kvadrātmetriem mazāks un izmaksā apmēram par 30% lētāk. Turklāt tas atrodas 10 minūšu gājienā no Gata darba, un tas ļauj ietaupīt arī uz auto izmantošanu darbadienās un ēšanu kafejnīcā, jo pusdienot var doties uz mājām.
Sociologs un pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš piebilst: «Latvijas sabiedrība ir diezgan materiālistiska un ļoti lielā mērā vērsta uz patēriņu, tāpēc jebkura ienākumu samazināšanās tiek uztverta sāpīgi».
Uzvarēs apvienotie
Sociologi secina - latviešiem raksturīga savstarpēja neuzticēšanās, taču tieši krīze, spiežot cilvēkus apvienoties, varētu palīdzēt to pārvarēt. Piemēram, reģionālās attīstības analītiķis Kristaps Prēdelis sapratis, ka, dārzeņu audzēšanā apvienojoties ar radiem, gan zināšanu ir vairāk, gan darba dalīšana efektīvāka. Lauksaimniecības darbi notiek vasarnīcā, kur ilgstoši stāvējusi neizmantota siltumnīca. «Rudenī paskatījāmies, kas notiek valstī, un nolēmām to atjaunot,» saka Kristaps. Rezultātā - nav jāpērk ne salāti, ne loki, un jau vairākas reizes galdā celti pašaudzētie tomāti. E.Kušners piebilst - ražas novākšanā īpaši svarīga varētu kļūt kolektīva apstādījumu apsargāšana, jo rudenī varētu aktivizēties zādzības no dobēm. A.Kaktiņš min, ka tā saucamo neighborhood watch (kaimiņu sardzes) principu var attiecināt ne tikai uz dārziņiem, bet arī uz māju apsargāšanu.
Aivars Šleiners, kurš profesionāli nodarbojas ar pirtslietām un dzīvo Tukuma rajona Slampē, katru dienu brauc uz Rīgu. Apmēram četras piecas reizes nedēļā viņam līdzi brauc vēl kāds un nereti vēlāk par pateicību atnes ogas no sava dārza - bārtera princips darbībā.
Bijusī bankas darbiniece Loreta (vārds mainīts) no jauna novērtējusi krustmātes saimniecību laukos Dobeles rajonā, nesen tai piebiedrojušies arī divi sivēni. Viņasprāt, ieguvums ne tik daudz ir lētāka gaļa, cik prognozējamība un kvalitāte - ja nav zināms, vai rudenī varēs atļauties gaļu pirkt veikalā, risinājums ir gādāt to pašam, turklāt par savu cūku var būt drošs - tā ir ēdusi labu barību.
Pēc Loretas novērojumiem, cilvēkos mainījusies sapratne par šādu pamatlietu vērtību - agrāk saimniekam vajadzēja nopūlēties, lai izdalītu paziņām dāsno ābolu ražu, bet tagad paziņas jau laikus jautā, kas taisās dārzā ienākties. Turklāt tagad cilvēki ir gatavi ieguldīt savu darbu pārtikas sagādē. Jāpaļaujas tikai uz sevi, ne valsti - tāds ir Loretas viedoklis un arī A.Kaktiņa padoms.
Konkrētos grūtāk ignorēt
Apvienošanās lietderība strādā ne tikai privātajā dzīvē, bet arī tad, kad jāmēģina ietekmēt politiskie lēmumi. Socioloģe Brigita Zepa novērojusi, ka palielinās cilvēku politiskā apzinīguma līmenis. Tas redzams, piemēram, interneta komentāros, kur arvien biežāk parādās ne tikai neargumentēta lamāšanās, bet konkrēti aprēķini, pieredze un prognozes. Savukārt E.Kušners uzver - jo konkrētākas prasības, jo grūtāk tās neievērot, tāpēc viens no labākajiem risinājumiem ir apvienoties interešu grupās. Par vienu no spilgtākajiem šādas stratēģijas piemēriem pēdējā laikā kļuvusi vecāku apvienība Māmiņu klubs, kas apvieno apmēram 30 tūkstošus māmiņu un tētu, veido raidījumus televīzijā un radio, kā arī savu interneta portālu. Par pirmo kolektīvā viedokļa paušanas vingrinājumu klubam kļuva vēstules rakstīšana toreizējai labklājības ministrei Ivetai Purnei (ZZS). Kluba vadītāja Sandija Salaka uzsver - tā pieredzi varētu izmantot arī citas sociālās un interešu grupas - un piebilst, ka šādas organizācijas tagad sāks rasties «dabiskā kārtā, jo citādi nav iespējams ietekmēt politiķus, parādīt viņiem, kas ir svarīgs».
No ņēmēja par devēju
«Mēs esam darba ņēmēju valsts,» atzīst E.Kušners. Savukārt rietumvalstīs lielākā daļa cilvēku, it sevišķi ārpus lielajām pilsētām, pelna, strādājot savos mazajos ģimenes uzņēmumos. Turklāt problēma ir ne tikai uzņēmējdarbības vidē, bet gan pašā Latvijas sabiedrības kultūrā, kas orientē cilvēkus būt par algotiem darbiniekiem, bet uz uzņēmējiem skatās ar aizdomām. Uzņēmējdarbības vidē nākotnē paredzami uzlabojumi, jo valdībai iesniegti priekšlikumi, kas ļautu maziem uzņēmumiem sākt darbu nevis ar 2000 latu pamatkapitālu kā tagad, bet 100 un atvieglotu arī grāmatvedības un nodokļu maksāšanas prasības, stāsta E.Kušners.
Uzņēmēja Zane Ernštreite uzskata, ka cilvēku attieksme pret uzņēmējdarbību varētu uzlaboties. Savu biznesu suvenīru ražošanā un tirgošanā viņa kopā ar vīru sāka novembrī, kad jau bija skaidrs - «tuvākajā laikā cilvēkiem brīvas naudas nebūs». Remontu savā Vecrīgas veikalā Niceplace pēc darbadienas beigām paveikuši paši īpašnieki. Zane uzsver, ka «labāk ir darīt nekā nedarīt un gausties», turklāt, pēc viņas domām, arī uz uzņēmumiem ir attiecināms princips «kara bērni ir izturīgāki». Zane piebilst - uzņēmēji, kas sākuši darbu krīzes laikā, ir «labākā psiholoģiskā stāvoklī nekā tie, kam jāpārorientējas no labajiem biznesa rezultātiem iepriekš uz krīzes situāciju tagad - ja pierasts ēst kliņģeri ar rozīnēm, pāriet uz pliku rupjmaizi ir grūti, bet mūs katrs panākums priecē, mēs negaudojam par to, cik labi bija agrāk».