Neko. Protams, visvieglāk būtu pateikt, ka biznesu interesē zemi nodokļi, tomēr uzņēmēji arī saprot, ka bez nodokļiem nevar. Līdz ar to tas, kas mani kā uzņēmēju visvairāk satrauc, ir lielais ēnu ekonomikas īpatsvars. 40 procentu no iekšzemes kopprodukta! Un situācija nav uzlabojusies! Mēs varētu Latvijā samazināt nodokļus kaut par 30%, ja vien samazināta būtu ēnu ekonomika - līdz 5, labi - 10 procentiem.
Ja mēs gribam dzīvot normālā valstī, tad mums ir vajadzīga arī pozitīva tirdzniecības bilance, ar eksporta pārsvaru pār importu vismaz 20% apmērā. Izklausās daudz? Jā, bet neaizmirsīsim, ka mums ir jāatdod nauda aizdevējiem un skandināvu bankām. Par treknajiem gadiem jāsamaksā. Vai tik pozitīva ārējā bilance ir iespējama? Domāju, ka ir, ja mēs nopietni pieķertos divām lietām: enerģētikas neatkarības veicināšana (jo energoresursi veido ievērojamu daļu no mūsu importa) un pārtikas eksports.
Tālāk - ierēdņu skaits ir jāsamazina trīs reizes, bet tiem, kuri paliek, jānodrošina divreiz lielākas algas. Nav nekā muļķīgāka par - skaitu faktiski nemainīt, toties nogriezt algas. Es tā uzņēmumā nedarītu - ir jāsaglabā zelta kodols ar nemainīgām algām.
Ja tik drastiski samazinās valsts pārvaldi, vai atlikušie tiks galā ar funkcijām?
Tiks! Trīs ceturtdaļas pārvaldes nodarbojas ar birokrātisko procedūru radīšanu un uzraudzīšanu.
Atvainojos, bet pat drastiska valsts pārvaldes mazināšana naudas izteiksmē nedos tik daudz, cik gribētos...
Labi. Bet ir tāda lieta kā pabalsti. Man Salacgrīvas pusē ir veseli ciemi, kur cilvēki atsakās strādāt - viņi labāk sēž uz pabalstiem. Es jau varētu saviem strādniekiem maksāt vairāk, bet - nezūdamības likums! Tā nauda, ko es varētu maksāt vairāk, tiek tērēta šiem pabalstu profesionālajiem saņēmējiem! Šis jautājums ir steidzīgi jārisina.
Tomēr es gribētu papildināt par valsts pārvaldi - cik tur var ietaupīt. Neaizmirsīsim, ka ikviens tur strādājošais rada arī citas izmaksas - darba vieta, dators, komunālie pakalpojumi utt. Tās summas salasās gana lielas. Par skaitu - man uz 400 strādājošajiem ir viens cilvēks, kas atbild par t. s. personāldaļu. Iestādēs - trīs vai četri!
Atgriezīsimies pie ēnu ekonomikas. Ko darīt?
Izstāstīšu to pašu, ko premjeram tajā reizē, kad prezidents bija aicinājis viņu uz tikšanos ar uzņēmējiem... Sastādām to nozaru sarakstu, kurās ir vislielākais nodokļu nemaksāšanas risks. Konkrētajā nozarē saliekam tās uzņēmumus četros stabiņos (par laimi, VID šie dati ir): samaksātie nodokļi uz vienu strādājošo, samaksātie nodokļi uz vienu apgrozījuma latu, samaksātie nodokļi uz vienu saražoto preču vai pakalpojumu vienību un preces vai pakalpojuma cena. Ticiet man, tur skaidri parādīsies vieni un tie paši spēlmaņi, kuri patoloģiski nemaksā nodokļus.
Laikā, kad es to stāstīju, nozarēs, kuras strādā iekšējam tirgum, bija produkcijas 20-30% pārpalikums. Es būtu darījis tā: noliktu pie viena galda VID un konkrētās nozares «stabiņu» augšas, nodokļu maksātājus. Jūs redzat to, ko mēs redzam? Labi. Ja mēs to nemaksātāju šļuru izvāksim, iztrūkums produkcijas apjomā neradīsies? Neradīsies. Rīkojamies!
Kur problēma? VID trūkst resursu?
Vairāki iemesli. Viens ir tas, ka mūsu ierēdņi ir lieliski iemācījušies pārliecinoši uzreiz paskaidrot, kāpēc tas, ko viņiem uzdod, nav izdarāms. Bet otrs ir motivācijas trūkums. Te atgriežamies pie burkāna. Ja prēmija (vai soda par neizdarīto apmērs) ir 5% no algas, tas nav nopietni. Jābūt 30 procentiem. Bet nekas tāds jau netiek darīts. Līdz ar to sauksim lietas īstajos vārdos: šāda valdības politika veicina korupcijas risku valsts pārvaldē. Ko var gribēt no valsts policijas inspektora ar tādu algu?
Par valsts atbalstu uzņēmējiem. Nu visi runā par nepieciešamību veicināt tieši rūpniecību. Rezultāts?
Es varu runāt par savu nozari, zivrūpniecību. It kā vajadzētu būt skaidram: nodokļu apjoms, kas tiek iekasēts, eksportējot vienkārši sasaldētas zivis, ir viens, savukārt, eksportējot pārstrādātas, - neskaitāmas reizes lielāks. Kaut tāpēc, ka, piemēram, konservu ražošanā ir daudz rokudarba, attiecīgi lielākas izmaksas utt. Tātad valstij it kā būtu jāstimulē zivju pārstrāde. Bet kas notiek? Savulaik valdība deva zaļo gaismu zvejniekiem saldētavu izbūvēšanai...
Nu ja - lai mazinātu viņu atkarību no jums, zivju pārstrādātājiem...
Labi, labi. Bet rezultāts ir tāds, ka to saldētavu tagad ir sacelts tik daudz, ka, lai tās sevi atpelnītu, zvejniekiem loms ir jāsaldē un šādā līmenī jātirgo prom, pat ja viņi tagad gribētu izejvielas piegādāt mums. Un par to visu mēs esam stāstījuši gan Zemkopības ministrijā, gan Sprūdžam - nekas nemainās.
Minējāt, ka jāpalielina enerģētiskā neatkarība. Tas, šķiet, nav tik viegli izdarāms...
Kāpēc? Kur ir problēma izveidot nelielas, ar šķeldu darbināmas stacijas reģionu centros, kas ražotu gan elektrību, gan siltumu? Šķeldas resurss ir, savukārt, ja tās tiktu būvētas kā tipveida un pietiekamā apjomā, arī to būvniecības un apkalpošanas izmaksas būtu mazākas. Savukārt ap šīm stacijām veidojam tehnoloģiskos parkus, kas patērē staciju saražoto: koku kaltes, graudu kaltes, siltumnīcas utt. Kas savukārt, pateicoties lētākai enerģijai, iegūst papildu konkurētspēju.
Pieminējāt neizmantotās pārtikas eksporta iespējas. Bet nav noslēpums, ka problēma ir mūsu apjomi...
Valstij nav jākautrējas no iejaukšanās. Ja valsts tirgus izpētes rezultātā konstatē, ka noiets varētu būt, teiksim, ekoloģiski audzētiem burkāniem, tā vēršas pie zemniekiem: mums vajag, mēs no jums nopirksim x daudzumu, lai ir pietiekams apjoms. Tad arī bankas labprāt finansētu zemniekus, jo zinātu, ka viņu produkcijai ir vienots, spēcīgs pircējs/eksportētājs. Valsts var darīt arī citas lietas mērķa labā, piemēram, lai nostiprinātu mūsu produkcijas ekoloģiskuma zīmolu, apzināti ierobežot - un par to stāstīt! - dažādu ķimikāliju lietošanu. Valsts var aktīvāk veicināt zemnieku kooperāciju un lielu efektīvu saimniecību veidošanos. Vajag tikai gribēt...