Kad britu laikraksts The Times augusta nogalē apgalvoja, ka Latvijā un Krievijā tiek masveidā izlaupīti Otrajā pasaules karā kritušo kareivju kapi, lai tiktu pie vēsturiskām relikvijām, izlemju izpētīt, cik nopietna šī problēma ir. Britu medijs īpašu uzmanību pievērsis kareivju žetonu tirdzniecībai, jo žetona nokļūšana privātkolekcijā rada vislielāko cilvēcisko traģēdiju - kad žetons šķirts no kauliem, cilvēks uz mūžīgiem laikiem paliek bezvēsts pazudušo sarakstos.
Latvijas ierēdniecībai šī problēma nav sveša. Visaktīvāk satraukumu līdz šim paudusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Arheoloģijas daļas vadītāja Sandra Zirne. VKPAI galvenā sāpe gan nav kareivju apbedījumi, jo tie neskaitās kultūras pieminekļi, bet dažādi pilskalni un senkapi, kuri tiekot izlaupīti gluži vai masveidā. «Paskatieties interneta izsoles, piemēram, e-bay! Tur pie vikingu laika viena Latvija rēgojas,» viņa sūrojas. Ja jau senkapus neciena, kādēļ lai cienītu kareivjus?
Kapeņu stāstiņi
Otrajā pasaules karā kritušos kareivjus bieži vien apraka turpat, kur lode viņus ķērusi, - ceļmalā, mežiņā, kaujas lauka tranšejās. Viņu pārbedīšana notiek saskaņā ar starptautiskiem līgumiem ar Vāciju un Krieviju, un šo jomu kūrē Brāļu kapu komiteja (BKK). Kareivju kaulus uziet, veicot būvdarbus, pēc arhīvu ziņām, vietējo iedzīvotāju nostāstiem, skaidro BKK valdes loceklis vēsturnieks Arnis Āboltiņš. Esot arī kapeņu stāstiņu cienīgi gadījumi. «Es zinu, kur ir vācu kapi, es jums došu ziņas, bet, lai bagātie vācieši par to man džipu nopērk,» viņš atstāsta gadījumu no dzīves.
Jautāts par kapu izlaupīšanu, A. Āboltiņš atzīst - relikviju kolekcionēšana ir izplatīts hobijs, un pieprasījums rada piedāvājumu. Piemēram, pirms gadiem pieciem Polijā bijis liels pieprasījums pēc padomju laikā ražotām pirts vanniņām. Izrādījies, ka materiāla sakritības dēļ tās tikušas izmantotas, lai viltotu vācu kareivju žetonus.
A. Āboltiņš norāda - ja cilvēks uziet karavīra kaulus, tie jānodod BKK kopā ar mantām, kas kritušo identificē. Tās ir kareivja žetons un apbalvojumi. Pārējais - ķivere, jostas sprādze, šķiltavas - komiteju neinteresē. Tomēr eksotiskas mantas, piemēram, esesieša žetons, atradējam var ienest pieklājīgu summiņu, tādēļ arī šādas lietas apgrozās kolekcionāru tirgū.
Pret «melnajiem racējiem» viņš gan nav noskaņots tik kategoriski - ne jau visi apzog kaulus, liela daļa tomēr ar visu žetonu tos atdod BKK. «Jāņem vērā - legāli vai nelegāli, bet cilvēks ir savu laiku tērējis, lai mirstīgās atliekas atrastu. Valsts nav finansējusi, bet karavīri, kas krūmos vai bedrēs gulējuši, ir atrasti,» viņš norāda.
Šausmīgs noziegums
Izrādās, ziņas par «melnās arheoloģijas» popularitāti nav pārspīlētas - populārākajā racēju interneta forumā antik-war.lv ir vairāk nekā 11 tūkstoši reģistrētu lietotāju. Foruma logo, starp citu, vācu kareivja žetona formā. Administrators Konstantīns, kurš iztiku pelna, vadot būvniecības uzņēmumu, apgalvo - tādēļ arī forums vajadzīgs, lai apmācītu iesācējus, ka racēju etiķete ir pēc sevis bedres aizrakt, uz kapiem neiet, ja uzduras kauliem, paziņot attiecīgajām iestādēm. «Kareivis nedrīkst palikt bez vārda. Ja tu viņu izraki, nedrīksti savākt sev žetonu un izmētāt kaulus. Mums tas ir šausmīgākais noziegums. Ja kāds tā darīs, viņam pašam kaulus salauzīs,» viņš sola.
Uz aizrādījumu, ka forumā tirgo senlietas un žetonus, Konstantīns atsaka - ja aizliegs tur bildes likt, tirgošana neapstāsies. «Protams, ir mudaki, kas apzog kapus, lien uz pilskalniem, bet tādu ir labi ja 1% no visiem. Tagad vismaz tas arhīvā saglabājas, vēsturnieki var apskatīties, kas kur atrasts. Un, ja būtu pamatīgs krimināls, tad pēc IP adreses policija vainīgos varētu atrast,» viņš uzsver.
Otra populārākā racēju foruma poiskovik.lv administrators Daniels savukārt apgalvo, ka vairāk ļaunuma Latvijas vēstures mantojumam nodarot lauksaimnieki: «Tas, ko pārdod, pret to, kas aiziet bojā uz laukiem, ir piliens jūrā. Turklāt pēdējā laikā vēsturnieki aģitē lauksaimniekus triekt prom «melnos arheologus», kas mēģina glābt to, kas vēl glābjams. Pašiem šis lauks neinteresē un citiem arī liedz meklēt,» viņš postulē.
Nekrofilus nemīlam
Caur Daniela forumu arī nonāku līdz Vasilijam, ar kuru tiekamies «filatēlistu salidojumā». Pirms sarunas izstaigāju pašu tirdziņu. Atklātu tirgošanos ar žetoniem nekur nemana. Kādam kungam, kurš tirgo spīdošus zobenus, uzprasu - vai tad nav vajadzīga ieroča atļauja, lai tādu mājās turētu? Atbildē atskan smiekli. Kāds leišu kungs kareivja jostu ar ērgli un svastiku uz sprādzes man piedāvā par 180 eiro. Vēl cits par tādu pašu preci prasa 20 latu. Kā pēc tam saka Vasilijs - tas tāpēc, ka te 90% esot fufelis. Īstā manta pārsvarā tiek mainīta vai tirgota paziņu lokā.
Piesēžam tuvējā parciņā, kur, malkodams alu, Vasilijs saka - esot viens no slavenākajiem racējiem Latvijā. «Priekš Zirnes esmu pats lielākais maita,» viņš lepni atzīst. Citi racēji vēlāk apliecina, ka tā nav plika lielība. Pazīst viņu visi, tikai vieni slavē, citi pievienojas S. Zirnes viedoklim, jo ne vienmēr viņš ar likumu draudzējies. Ar rakšanu Vasilijs nodarbojas jau gadus desmit, pēdējā laikā tas arī esot viņa galvenais ienākumu avots. Cik var nopelnīt, gan neatklāj.
Jautāts, ko dara ar mantu, ko atrod pie kauliem, Vasilijs ir kategorisks: «Man no miroņiem mantu nevajag, tā laimi nenes. Ir citi, kas ņem, mēs viņus par nekrofiliem saucam. To mantu līķa skābe gandrīz vienmēr tāpat ir sapūdējusi. Par žetoniem, ja mēs, racēji, uzzināsim kādu, kurš paņems no kauliem žetonu, viņš mežā vairs neparādīsies. Tikpat labi tie kauli var būt mana vai tava vectēva.»
Kā tad pelna viņš un citi? «Kurzemes katlā bija kapitulācija, vācieši rāva nost visus žetonus, apbalvojumus un meta zemē. Padomājiet, par ko Dzelzs krustu piešķīra. Par krievu šaušanu!» viņš atbild. Racēja sapnis tādēļ esot atrast filtrācijas nometni, kur relikvijas biezā slānī, - peļņa būtu pamatīga.
Tomēr S. Zirnes pieminēšana Vasilijam izraisa līdzīgu reakciju kā Džordžs Soross Aivaram Lembergam. «Algas kaut kādām Zirnēm pa 800 latiem var maksāt, bet muzeji atpirkt atrastās mantas nevar. Viens čoms atrada slaveno Raganas monētu depozītu. 120 Rietumeiropas dināru, gredzeni, rokassprādzes. Viņš kā godīgs pilsonis aiznesa uz Turaidas muzeju, kur viņam samaksāja 800 latu. Bet reāli tā depozīta vērtība ir vismaz 30 000. Ko viņi domā, otrreiz čalis ar mantu uz muzeju ies?» viņš retorizē.
Divu veidu Vasjas
Kā nakts pret dienu Vasilijs ir ar Tāli Ešmitu - BKK locekli un meklēšanas vienības Leģenda vadītāju. Ar viņu tiekos nākamajā dienā, kad Ķekavas novada Vimbukrogā tiek atrakti Otrā pasaules kara vācu apbedījumi. Kad ierodamies, izcelti jau 42 kareivji.
«Pēc stāsta, ko atstājusi kāda kundze, vācieši šeit nāca, atkāpjoties uz Kurzemi. Vietējie slēpās purvā, un, kad atgriezās, laukumā bija saspridzināts tanks un asiņainas drēbes. Kundze nav samelojusi ne santīma,» saka T. Ešmits, rādīdams no rakumiem izceltās tanka daļas.
Viņš ir oficiālais Vācijas Tautas kapu komisijas pārstāvis Latvijā. Citi racēji viņu ņirdzīgi sauc par ierēdni, jo rok tikai kapus, ko nodod pēc piederības, bet uz mežu ar metāla detektoru neejot, jo kolekcionēšana neinteresē. Jautāts, kādēļ tad ar rakšanu nodarbojas, T. Eišmits atzīst: «Vectēvu ietekme - viens karoja Sarkanajā armijā, otrs leģionā. Pēc tam bija soliņš zem jasmīnu krūma, polšiņš, strīdi par to, kas «niknāks» - Za otvagu* vai Dzelzs krusts -, un interesantākajā brīdī atnākusi vecāmāte, kas visu pasākumu izbeidz.»
Arī T. Ešmits Vasiliju pazīst labi. Pat tik labi, ka visus «melnos racējus» iedala divās grupās, kuras tēlaini nodēvē «agrīnais Vasja» un «vidējais Vasja». «Agrīnais Vasja mauc visur: rok, kur grib, kā grib, ko grib, un agri vai vēlu viņu noķer. Vidējais Vasja ir jau sācis draudzēties ar galvu, uzvedas kārtīgāk. Diemžēl agrīno mums tagad ir saradies ļoti daudz, bet tāds vēlīnais tā arī nav parādījies,» saka T. Ešmits.
Sarunai pievienojas viens no viņa brigādes strādniekiem. Viņš gan vēlas palikt anonīms, bet uzsver - lai ko arī citi mēģinātu iestāstīt, patiesībā 95% racēju rok naudas dēļ. Tādēļ arī pilskalnus un senkapus nesmādē. «Latvijas senlietas ir tā pārplūdinājušas pasaules tirgu, ka sagrāvušas cenas,» viņš apgalvo. Jautāts par kareivju žetoniem, viņš gan pievienojas jau iepriekš dzirdētajam - ja tos atrod pie kauliem, tad gandrīz vienmēr atdod pēc piederības.
*Par drosmi - kr. val.