Manos 25 pedagoģiskā darba gados ir satikti dažādi bērnu vecāki. Esmu novērojusi, ka Dievs pats saliek kopā bērnus, vecākus un arī skolotājus. Šis trīsstūris ir veidots tā, lai tajā viens otru papildinātu un attīstītu. Viegli ir audzināt bērnus kā skolotājam, ja ģimene ir gatava sadarboties ar audzinātāju un skolu, tad vienmēr galā ir pozitīvs rezultāts.
Ir arī svarīgi, kāda garīgā atmosfēra ir ģimenē, kādi morāles principi, ko saka un kā dzīvo ģimene ikdienas dzīvē. Esmu privileģēta, jo strādāju Talsu Kristīgajā vidusskolā, kur gan bērniem, gan vecākiem tiek sniegtas tādas morāles un uzvedības vērtības, kas izturējušas laika pārbaudi. Dieva atziņas gudrība ir nemainīga: mīlēt savu tuvāko, cienīt māti un tēvu, nemelot, nezagt utt. Ir labi, ja šīs lietas bērns saņem kā pamatu no ģimenes, tad skolotājs tikai papildina, bet, ja bērni nāk no garīgi tukšām ģimenēm, tad dialogs neveidojas.
Protams, mēs visi esam mācījušies skolā, visiem ir priekšstats par profesiju «skolotājs», bet vai šis priekšstats ir pareizs? Kā būtu, ja es iebrāztos kāda vecāka darbavietā un sāktu kritizēt viņa amata māku? Cik objektīva es būtu? Dievs vispirms māca skatīties pašam uz sevi, uz savu sirdi. Ja tajā ir strīdi, neapmierinātība, aizvainojums, rūgtums - tā es arī skatos uz citiem. Ja ģimenē ir gaisma, tad tā atspīd gan bērnos, gan apkārtējos.
Protams, es kā māte gribu saviem bērniem tos gudrākos, mīļākos, saprotošākos pedagogus, bet Dievs maniem bērniem piešķir tādus, kādi esam mēs paši. Jo vairāk gaismas mūsos, jo dievišķāki ir mūsu bērnu skolotāji.
Lai patiesi Dievs mūs katru svētī visgrūtākajā un atbildīgākajā darbā uz šīs zemes - bērnu audzināšanā.