Roberts Ķīlis
2015. gadā reformu gaita izglītībā un zinātnēs norisinājusies nevienmērīgi, palēninājusies un gada nogalē iekļuvusi stagnācijas stadijā. Stagnācijas galvenais iemesls ir iesaistīto pušu dažādās intereses. Lai gan formāli izglītības jautājumi tiek risināti augstā politiskā līmenī, skaidras virzības pietrūkst. Vismaz 400 tūkstošu ieinteresētu personu (skolēnu, vecāku) intereses netiek pietiekami pārstāvētas valstisku jautājumu risināšanā.
2016. gadā kā svarīgākie uzdevumi pārmaiņu aktivizēšanai, pat restartēšanai ir četri. Pirmkārt, sabiedriska atbalsta un iniciatīvas mobilizēšana, lai atjaunotu kopēju stratēģisku virzību uz sistēmiskām izmaiņām izglītībā. Arvien spēcīgāka ir status quo pievilcība izglītības laukā, neko daudz nemainot un tādējādi ilgtermiņā zaudējot kopējo valstisko konkurētspēju. Otrkārt, nepieciešamība veikt kvalitatīvu, pārmaiņas patiesi veicinošu projektu atlasi struktūrfondu finansējumam, lai līdz 2020. gadam pieejamos teju miljardu eiro izmantotu stratēģiski un jēgpilni. Treškārt, veikt revīziju un piedāvāt stratēģisku risinājumu joprojām atsevišķi no pārējās sistēmas funkcionējošai speciālās izglītības jomai. Ceturtkārt, valdībai kā atsevišķu vienošanās tēmu ar pašvaldībām izvirzīt skolu tīkla, finansējuma un skolotāju atalgojuma jautājumu.
Vislielākais risks pārmaiņu procesam un skaidra politiskā atbalsta trūkums pārmaiņām visos augstākajos politiskās varas līmeņos - valdībā, Saeimā un, šķiet, arī Valsts prezidenta nostājā.