Manas kā EP ģenerālsekretāra pilnvaras un pienākumus nosaka Eiropas Cilvēktiesību konvencija, un es esmu augstākā vēlētā amatpersona visas Eiropas konvenciju sistēmas ietvaros. Ir jāuzsver, ka cilvēktiesības ir primārais un galvenais, bet ne vienīgais konvenciju aptvertais jautājums. EP ir aptuveni 500 darbinieku, kā ģenerālsekretārs es vadu organizācijas ikdienas darbu, galveno uzmanību pievēršot konfliktu un domstarpību risināšanai starp dalībvalstīm, kad rodas šāda nepieciešamība.
Rīgā ieradāties, lai 22. oktobrī parakstītu EP Konvencijas par terorisma novēršanu Papildprotokolu jeb tā dēvēto Rīgas protokolu, kas jau šobrīd tiek dēvēts par vēsturisku. Ko paredz Rīgas protokols?
Šis dokuments, kuru Rīgā parakstīja 17 valstu, ieskaitot Latviju, pārstāvji, ir izstrādāts ar mērķi novērst terorisma sākotnējās izpausmes, tajā skaitā došanos uz tādām valstīm kā Sīrija vai Irāka, lai tur pievienotos teroristu organizācijām, - paredzēta kriminālatbildība par šīm un citām darbībām, kas saistītas ar terorismu un tā atbalstīšanu. Protokols paredz veicināt starpvalstu sadarbību, piemēram, saskaņojot tiesību aktus, izveidojot nepārtraukti darbojošos kontaktpunktu tīklu, kas nodrošinās operatīvu informācijas apmaiņu utt. Ja līdz šim Eiropas likumdošanas tradīcijas daudzos gadījumos liedza apturēt cilvēkus, kuri plāno pievienoties teroristiskām organizācijām, tad Papildprotokols ir likumdošanas bāze, ar kuras palīdzību atturēt viņus no nepareiziem jeb sliktiem soļiem.
Manuprāt, šeit ir nepieciešams atgādināt, ka Eiropas Konvencija par terorisma apkarošanu tika pieņemta vēl 1977. un aktualizēta 2003. gadā, savukārt 2005. gadā tika pieņemtas EP Konvencija par terorisma novēršanu un EP Konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, un tas liecina, ka cīņa ar terorismu jau ilgu laiku atrodas mūsu prioritāšu sarakstā. Rīgas protokols ir nozīmīgs ar to, ka palīdz atrisināt kaujinieku no Eiropas valstīm pievienošanās teroristiskajām organizācijām problēmu, uzlabojot cīņas pret terorismu efektivitāti, kas ir svarīgi visām valstīm, kuras iesaistītas šajā cīņā.
Kā jūs vērtējat Latvijas darbību EP struktūrās?
Jāatceras, ka Latvijas pievienošanās EP drīz pēc valstiskās neatkarības atgūšanas [1995. gadā] padarīja jūsu valsti par Eiropas vienotās likumiskās telpas daļu, veicinot Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā 2004. gadā. Tāpat virkne likumdošanas un citu reformu, kas šajos gados veiktas Latvijā, ir notikušas ar EP līdzdalību, tā ka Latvijas dalība Padomē ir svarīga gan valstij, gan visai organizācijai. Par to, ka sadarbība ir abpusēja, uzskatāmi liecina jūsu valsts pārstāvju dalība dažādās EP institūcijās, tajā skaitā fakts, ka Nils Muižnieks ieņem EP cilvēktiesību komisāra posteni.
Viens no būtiskiem jautājumiem šobrīd ir attiecības ar Krieviju. Kā jūs vērtējat EP un Krievijas sadarbību?
Krievija ir pilntiesīga EP dalībvalsts, kura piedalās visu organizācijas struktūru darbā, tajā skaitā atzīstot Strasbūrā bāzētās Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai Krievija būtu daļa no Eiropas kopējiem standartiem cilvēktiesību jomā un no Eiropas vienotās likumdošanas telpas.
Krievijas attiecības ar virkni pasaules valstu un starptautisko organizāciju sarežģījās pēc notikumiem Krimā un konflikta Ukrainā dēļ...
Mēs sekojam līdzi šim konfliktam kopš paša sākuma un nekavējoties atzinām to [Krimas okupāciju] par nelikumīgu, tāpat mēs atbalstām Ukrainas varas iestāžu īstenotās reformas, izmaiņas valsts konstitūcijā un sniedzam visu iespējamo konsultatīvo un ekspertu palīdzību, piedalāmies Minskas procesā šā konflikta noregulēšanai utt. Ir arī saprotami, ka notikumi Ukrainā Krievijas kaimiņvalstis, it īpaši Baltijas valstis, ņemot vērā to vēsturisko pieredzi, kā arī visa Baltijas jūras reģiona valstis, satrauc ievērojami lielākā mērā nekā valstis citos Eiropas reģionos.
Galvenā tomēr ir Sīrijas krīze?
Var gadīties, ka Sīrija šobrīd tiešām ir pat svarīgāka nekā notikumi Ukrainā, jo bēgļu plūsmas no šīs valsts, un ne tikai no tās, ietekmē visu Eiropu, piemēram, atsevišķās situācijās apturot Šengenas līguma funkcionēšanu. Sīrijas krīze ir vēl viens nopietns apdraudējums Eiropas drošībai, savukārt EP galvenais pienākums šajā gadījumā ir nodrošināt cilvēktiesību standartu ievērošanu attiecībā pret bēgļiem, kā arī saglabāt Eiropas vienotību. Mēs jau šobrīd redzam, ka Eiropas valstis būvē sienas un žogus uz savām robežām, cenšoties novērst bēgļu ierašanos, tāpat pastāv asas domstarpības par bēgļu uzņemšanu, kas rada acīm redzamas nesaskaņas Eiropas valstu starpā. Tajā pašā laikā nevar teikt, ka vienas problēmas dēļ novārtā tiktu atstātas kādas citas, un, ja Ukraina ir pazudusi no laikrakstu pirmajām lappusēm, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka tā ir pazudusi arī no mūsu dienas kārtības.
Ukrainā šobrīd ir iestājies pamiers, tiek meklēts politisks risinājums, ko nevar teikt par Sīriju. Sīrijas krīzei ir risinājums?
Uzskatu, ka Sīrijas krīze atrodas tikai sākuma stadijā, ja vien Krievija un Amerikas Savienotās Valstis nevienosies šajā jautājumā. Šobrīd Turcijā, Libānā, Jordānijā jau atrodas četri miljoni bēgļu no Sīrijas, vēl simtiem tūkstoši cilvēku ir gatavi pamest Sīriju, ja netiks apturēta karadarbība. Tā kā abām minētajām lielvalstīm ir iespējas ietekmēt daļu Sīrijas konfliktā iesaistīto spēku, būtu tikai loģiski, ja tās izmantotu šo ietekmi vispirms karadarbības apturēšanai, bet pēc tam politiskā risinājuma meklējumiem. Protams, tas nozīmētu nepieciešamību meklēt kompromisus, taču bez tādiem nav iespējams atrisināt nevienu konfliktu.
Jūs esat arī komitejas, kura piešķir Nobela Miera prēmiju, priekšsēdētājs. Šīs balvas piešķiršanu vienmēr apvij noslēpumainības oreols. Varbūt varat atklāt, kā izdodas līdz pēdējam brīdim saglabāt noslēpumā balvas saņēmēju vārdus?
Tieši veids, kā saglabāt noslēpumā balvas saņēmēju vārdus, arī ir pats galvenais noslēpums. (Smejas.) Tāpēc uz šo jautājumu es neatbildēšu. Tomēr saistībā ar visu iepriekš teikto atgādināšu, ka šāgada Nobela Miera prēmija tika piešķirta Tunisijas Nacionālā dialoga kvartetam par ieguldījumu demokrātijas izveidē un miera nodrošināšanā valstī pēc 2011. gada revolūcijas, kas ievadīja tā dēvēto Arābu pavasari. Šim kvartetam - četrām nozīmīgām sabiedriskajām organizācijām, izdevās pasargāt Tunisiju no pilsoņu kara un sekmēt valsts pāreju uz demokrātiju, kamēr citās reģiona valstīs Arābu pavasara iznākums ir neiepriecinošs. Vienlaikus Tunisijas piemērs var kalpot kā paraugs citām valstīm izkļūšanai no haosa - situācija nav bezcerīga.