(..) Vakar atvadījos no tēva drauga Heronīma Pastora. Šodien viņš jau ir Zviedrijā. Jocīgi, bijušais kaimiņš, vienkāršs lauku puisis, nu jau septiņdesmitgadnieks, fotogrāfijās izskatās kā tāds sinjoro italjano. (..) Pastāstīja man šo to par tēvu. Žēl, ka tik maz. (..)
Tēvs esot lielisks cilvēks. Anglijā dzīvojuši sākumā vienā istabiņā un ēduši no viena katliņa. Kad Heronīms cēlis sev māju, tēvs aizdevis viņam naudu un palīdzējis. (..) Vēlāk sakari zuda. Abiem švaki iet ar rakstīšanu. Heronīms varot tikai drukāt ar lielajiem burtiem, tie savienojumi neveicoties. Sākumā vēl pūlējies un tad atmetis pavisam. Es redzēju tēva rokrakstu. Skumji, ka citādi gudrais, labais, čaklais un uz visām rokām meistarīgais vīrs ir tik nevarīgs rakstīšanā. Es tā īsti arī nezinu, cik klases viņš pabeidza Gaļmuižas skolā - 2 vai 3. Pēc gadiem Heronīma sieva (itāliete) braukusi uz Londonu un aizgājusi apciemot manu tēvu. - Un iedomājies tikai, - Heronīms vaimanāja, - tava tēva sieva angliete nelaida iekšā, esot iepriekš jāpiesaka vizīte. Mana sieva itāliete nospļāvās un aizgāja. - Ha, varu iedomāties, kā spļāva sinjora italjano. Vispār laikam latgalietim ar itālieti var būt tīri radniecīgs temperaments.
(..) Vēl uzzināju, ka mans tēvs esot dikti plecīgs, muskuļots, vairāk padevies platumā nekā augstumā. Abiem ar Heronīmu slimas kājas jau tad bijušas - reimatisms. Nabaga tētiņš, un viņa kājām vēl jāstaigā pa Anglijas miglaino zemi!!! Triektu ratā to angļu snobisti un brauktu uz zemēm sava tēva… gribēju teikt - īpašumā, bet tas nu par vēlu. Tad lai brauc dēla īpašumā uz Murjāņiem, lai ceļ un dzīvo. Spēka pietiks vairāk nekā dēliem. Bet tas par velti cerēts. Tā pamāte pārdzīvos mūs visus. Atliek vienīgi aizbraukt abiem ar brāli un nozagt savu tētiņu. Piedzirdīt, iesēdināt autiņā un pa apakšzemes, tas ir, apakšjūras, tunelīti uz Eiropu. Tikai kur to naudiņu ņemt? Tam viskijam pietiktu, bet benzīnam un mašīnai? Ar savu nevarēs aizbraukt, man stūre kreisajā pusē, un pats esmu ieradis braukt pa labējo malu.
Mēļojām ar brāli, ka mēs nu gan pieteiktu tai kundzei vizīti, ka esam mistera Streiču Džonīša brālēni, jo pēc izskata nu tādi varētu būt. Bet tad, kad tiksim iekšā, rīkosimies kā tas sesks trušu būrītī: - Kamēr šī sliktā smaka te būs, mēs ārā neiesim. - Angļu madāma būs spiesta izmukt no mājas pirmā. Un tad mēs to nacionalizēsim, ir savu miesīgo tēvu, ir viņa māju. Nē, būsim augstsirdīgi, to būdu atstāsim pamātei!
***
Tautas fronte aicina uz dīvainu un nesaprotamu parakstu vākšanu par to, lai pilsonību noteiktu referendums. Nudien, neko nesaprotu! No kuriem viņi grib saņemt tos parakstus? Un kas piedalītos tanī referendumā? Iedzīvotāji vai pilsoņi? Bet kas ir pilsoņi? Tas vēl nav noteikts!
Man nav nekādu iebildumu pret mūsu valdību. Ja nu pret dažiem ministriem, pret dažām nostādnēm un kļūdām. Bet kura tad valdība būtu tāda, kas visos jautājumos visus apmierinātu? Tāda jau bija, un mēs to piedzīvojām. Paldies, vairāk negribu! It sevišķi tāpēc, ka pilsoņu komiteju aktīvisti, tāpat kā mēs visi, savā laikā tika atbalstījuši Brežņeva un vispār komunistisko režīmu. Kaut vai tādā veidā, ka tikai retais no viņiem protestēja. Kaut vai tādā veidā, ka pieticīgi gāja uz vēlēšanu iecirkņiem un balsoja kā auni par savu kaušanu, ka piedalījās šinī boļševistiskajā kamariljā un imitēja darbu, par kuru nemaksāja vai maksāja nabaga grašus. Un viņi visi to cieta!?
Tautas fronte… Tā zaudējusi bijušos līderus, zaudējusi personības. Nu tanī tikai cīnītāji par paša patiesību. Osvalds stāstīja par domes sēdēm, kurās strīdas tikai tādēļ, lai sacenstos, kurš gudrāks, kura politiskā nostādne pareizāka. Pārējais, konstruktīvais valsts ekonomikā un politikā viņus neinteresē. Laikam vajadzēs izstāties arī no tās. (..)
Šodien es «nēsājos» ar ideju par radošo cilvēku, par radošo profesiju biedrību, kura apvienotu sevī komponistus, rakstniekus, māksliniekus, arhitektus, aktierus, kinematogrāfistus. Daudzi piekrīt, ka principā jau vajadzētu, bet, re - katrai savienībai, lai kāds, ir savs fonds (ar koka rubļiem), savs nams, kaut vai tāds būcenītis kā mūsējais… Skaidroju, ka mums ir jāizkaro īpašais statuss ar likumu par radošām profesijām un radošo fondu, kamēr nav par vēlu, jo fondi ar nodokļu atlaidi vairosies kā sēnes. Valdība atjēgsies un apcirps. Piekrīt daudzi, bet nevar atteikties no sava īpašuma, cer ar to piepelnīt…
* Turpinājums 13. jūnija numurā