Lai kādus lokus centies mest Viktors Janukovičs, tie nav izdevušies tik graciozi kā otrajam Ukrainas prezidentam Leonīdam Kučmam, kurš bija īstens meistars tā sauktās daudzvektoru politikas īstenošanā. Izvēle ir izdarīta, tas ir krass Ukrainas pagrieziens Kremļa virzienā, ar kuru Janukoviču saista līdzīga izpratne par spēles noteikumiem. Tam pretī nepatikšanas sološā attiecību pasliktināšanās ar Briseli, kas atcēla šajā ceturtdienā paredzēto tikšanos ar Janukoviču. Ko tas īsti nozīmē Ukrainai, promaskaviski orientētais prezidents nesaprot. Tikai naivais noticēs Janukoviča apgalvojumiem, ka mēs (Ukrainas valdība) esam izdarījuši visu, bet viņi (ES) mūs vienkārši negrib. Brisele savu kritisko attieksmi ir paudusi, jo izrēķināšanās ar opozīcijas līderi Jūliju Timošenko ir ārkārtējs notikums. Pie viena likts noprast, ka runa visupirms ir par vērtībām. Un nevis biznesa darījumiem, kā savas valsts iedzīvotājiem vēlas iestāstīt Janukovičs. Patiesībā viņš, tāpat kā Baltkrievijas valdnieks Aleksandrs Lukašenko, labi zina, ka Rietumi neliekuļo, runādami par demokrātiskām reformām šajās valstīs. Vai gan citādi krīzes dziļumos iestūrējušais Lukašenko būtu klusējis attiecībā uz izdevīgo ES piedāvājumu piešķirt deviņus miljardus eiro apmaiņā pret politieslodzīto atbrīvošanu un godīgu vēlēšanu sarīkošanu. Tā vietā Baltkrievijas diktators nāk klajā ar nesakarīgām Polijas apsūdzībām teritoriālu pretenziju izvirzīšanā un dod ārkārtējas pilnvaras drošības dienestam - līdz pat ieroču lietošanai. Situācija Ukrainā aizvien vairāk līdzinās tam, kas redzams Baltkrievijā un arī Krievijā. Tieši Timošenko notiesāšana ir sarkanā līnija, pēc kuras pārkāpšanas gaidāma virkne citu «jauninājumu» valsts dzīvē. Kādi tie būs - līdzīgi Krievijas suverēnās demokrātijas modelim. Vismaz Dmitrijs Medvedevs atzinis Timošenko notiesāšanu par Ukrainas iekšējo lietu.
Ukrainas prezidentam paklausīgās tiesas lēmums bija auksta duša daudziem politiķiem ES. Lai gan šobrīd ir divi galvenie viedokļi par attiecībām ar Kijevu - attiecību iesaldēšana un kontaktu turpināšana, neļaujot Ukrainai pilnībā ieslīdēt Maskavas orbītā -, šķiet, nevienai no abām grupām nav pārliecinošas idejas, kā palīdzēt valstij, kas pati to nevēlas.
Nešķiet pārsteidzoši, ka uzreiz pēc atteikuma saņemšanas no ES kļuva zināms par Ukrainas iespējamo pievienošanos Kremļa vadītajai muitas savienībai. Kopā ar citām septiņām bijušajām PSRS republikām Kijeva parakstījusi brīvās tirdzniecības līgumu. It kā saimniecisks lēmums, taču šo valstu ekonomiski politiskie modeļi nevieš cerības, ka tas dos labklājību Ukrainas iedzīvotājiem. Tas bijis ģeopolitisks lēmums, jo ne velti to uzteicis Vladimirs Putins.