Šovasar Ņiživijs paziņoja par spēlētāja karjeras beigām. Tā viņam patiešām bijusi spoža, ar neaizmirstamiem ierakstiem. Vēl ilgu laiku Ņiživijs paliks rekordists pēc aizvadīto spēļu skaita Latvijas izlasē pasaules čempionātos. Viņam ir 98, Laviņam - 90 spēles. Sašas izpildītie «bullīši» un apvešanas manevri izraisījuši sajūsmu vairākām hokeja līdzjutēju paaudzēm.
Sarunu norunājām pēc Sašas zobārsta apmeklējuma. Fotogrāfs Aivars Liepiņš jau sapriecājās, ka pirmais iemūžinās Sašu ar ieliktu priekšējo zobu, bet nebija lemts. «Pagaidām tikai nomērīja,» noteica Ņiživijs un paskaidroja, kāpēc spēlētāja karjeras laikā atlicis zobārsta apmeklējumu. «Gadās, kāds aizķer ar nūju vai pēc virziena izmainīšanas ripa trāpa pa seju. Pēc tam atkārtoti ielikt zobu būtu vēl sarežģītāk. Tagad karjera ir beigusies, un beidzot varu doties pie zobārsta.»
Kā spēlētājam laikam tomēr bija labāka dzīve nekā trenerim. Tagad brīvā laika ir mazāk?
Neesmu jau slēpis, ka spēlēt hokeju man vienmēr ir paticis. Ko lai dara - tagad jāpārslēdzas uz jaunu dzīves posmu.
Pārāk īss laika sprīdis, šķiet, pagājis, lai izdarītu secinājumus par trenera darbu...
Tikai vienu mēnesi esmu šajā amatā, bet ir interesanti. Galvenais, ka joprojām esmu hokejā, nevis kādā citā nozarē.
Dinamo kluba pārstāvji zināja teikt, ka trenera amatā nebūt neesi nokļuvis nejauši, jo pasen jau ir iegūts trenera diploms.
Jaroslavļā institūtu beidzu 2004. gadā - piecu gadu laikā bez akadēmiskā atvaļinājuma.
Tad jau mācības nesagādāja problēmas, ja reiz Jaroslavļā varēji spēlēt hokeju un reizē studēt?
Nebiju spīdeklis, bet normāli ar visu tiku galā.
Jau tad biji izlēmis, ka pēc spēlētāja karjeras beigām būsi treneris?
Nē, bet sievastēvs ieteica, ka ir jāmācās, ja reiz ir tāda iespēja. Augstskolas diploms dzīvē varot noderēt. Redz, kā man arī noderēja.
Kuri priekšmeti labāk padevās - eksaktie vai humanitārie ar valodas apgūšanu?
Valodas mācīšanās man vienmēr sagādājusi grūtības. Matemātikā arī neklājas viegli. Man vairāk patīk priekšmeti, kuros ir jāapspriež kāda tēma.
Psiholoģija?
Jā, uz to pusi, un arī citi humanitārie priekšmeti. Bioķīmija - tas atkal ir smags priekšmets.
Vai nebija sarežģīti beigt vidusskolu, jo jau 16 gadu vecumā iekļuvi tā laika Latvijas profesionālajā komandā Pārdaugava, kas spēlēja Starpnacionālajā līgā Krievijā?
Bija, tāpēc jau es vidusskolu beidzu Krievijas pilsētā Jaroslavļā.
Pēc auguma parametriem laikam nebiji akcelerāts. Kurš treneris tik agrīnā vecumā novērtēja, ka tu varētu spēlēt kopā ar vīriem, un vai nebija grūti sākumā pierast pie pieaugušo hokeja?
Tas tiesa - nebiju augumā lielāks par pārējiem. Pārdaugavas komandu tolaik trenēja Mihails Ivaničs Beskašnovs, kurš man deva iespēju. Pirmais pārbaudījums bija vasaras treniņnometne, uz kuru saņēmu uzaicinājumu, kad man vēl nebija pat 16 gadu. Iepriekš nopietni fiziskās sagatavotības treniņi nebija bijuši. Bet nekas - ātri mani pieradināja pie slodzēm (smejas). 18 gadu vecumā jau biju sasniedzis lielisku fizisko kondīciju. Kad nokļuvu Jaroslavļā, jau biju pilnībā gatavs vīru hokejam.
Tava toreizējā izvēle hokeja aprindās raisīja neizpratni. Pēc 1995. gada pasaules B grupas čempionāta Bratislavā pazīstamais treneris Vladimirs Jurzinovs uz TPS Turku klubu Somijā aicināja Kārli Skrastiņu un tevi. Kārlis aizbrauca, bet tu izvēlējies Jaroslavļu...
Pēdējo 1994./1995. gada sezonas spēli ar Pārdaugavas komandu aizvadījām Jaroslavļā. Pirms spēles pie manis pienāca Jaroslavļas kluba vadītāji un apvaicājās, vai negribu izmēģināt spēkus Torpedo komandā, kā toreiz saucās Jaroslavļas komanda. Es atbildēju, ka piekrītu, tikai ar nosacījumu, ka spēlēšu pirmajā komandā. Sarunu ceļā arī panācām vienošanos. Pēc pasaules čempionāta Bratislavā piedāvājumu izteica Vladimirs Vladimirovičs Jurzinovs, bet es negribēju lēkt uz citu pusi, ja reiz vienai komandai biju devis piekrišanu.
Izpētīju, ka esi spēlējis no Latvijas hokejistiem visvairāk - 16 pasaules čempionātos. Kāpēc neaizbrauci uz 1997. un 2001. gada pasaules čempionātu?
Man bija traumas. 1997. gadā pastiepu cirkšņa muskuli, bet 2001. gadā jau gatavojos spēlēt, kad sajutu, ka tomēr nevarēšu komandai palīdzēt. Pateicu to trenerim Haraldam Vasiļjevam, kurš mani saprata.
Šķiet, karjeras laikā tev tomēr izdevās izvairīties no nopietniem savainojumiem?
Tik tiešām man nebija traumu, kuru dēļ jāizlaiž puse sezonas. Satricinājumi un sasitumi hokejā ir ierasta lieta. Sezonā, kuru pavadīju Maskavas Dinamo, spēlēju Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs. Jau pirmajā mačā ar austriešiem sasitu elkoni un pēc tam vēl dabūju infekciju. Turnīra beigās visa roka jau bija pamatīgi sapampusi, un desmit dienas paaugstinātas temperatūras dēļ nevarēju trenēties. Kad atbraucu atpakaļ, Dinamo komandai bija nomainījies treneris. Es savukārt nevarēju spēlēt. Sastāvā atgriezos uz divām play-off spēlēm, kurās paliku bez punktiem. Tā arī mani un Maskavas Dinamo ceļi šķīrās.
Krievijas klubos gan jau arī piedāvāja Krievijas pasi, lai komandā neaizņemtu leģionāra kvotu...
Protams, piedāvāja. Kad Krievijas līgā ieviesa trīs ārzemju spēlētāju limitu, tā arī teica, ka pienācis laiks mainīt pasi. Es to nedarīju. Gribēju turpināt spēlēt Latvijas izlasē.
Vai nebija vēlēšanās izmēģināt spēkus kādā citā līgā ārpus Krievijas? Tikai vienu sezonu spēlēji Zviedrijas komandā Ūmeo Bjorkloven pēc Aleksandra Beļavska uzaicinājuma.
Vienmēr patīkamāk ir spēlēt komandā, kurā jūties vajadzīgs. Protams, svarīgs ir arī finansiālais aspekts, lai gan, kad biju jauns, par naudu vispār neaizdomājos. Kaut arī spēlēju Zviedrijas 1. līgā, līmenis tur bija pietiekami augsts. Tajā sezonā lokauta dēļ NHL spēles nenotika un arī Zviedrijas 1. līgā bija virkne NHL spēlētāju. Tiešām bija interesanti spēlēt zviedru hokeju.
Piekrītu, ka zviedru hokejs tev varētu patikt, bet spēlēt Ziemeļamerikas manierē gan laikam ne. Neesi no tiem spēlētājiem, kuri met ripu zonā un pēc tam dodas cīņā?
Tam par iemeslu ir mani auguma parametri. Man nav viegli izcīnīt divcīņas, tāpēc labāk, lai ripa paliek man uz lāpstiņas, nekā es to iemetu pretinieku zonā. Ne velti arī jaunībā tika trenēta roku veiklību.
Kur sāki apgūt nūjas tehniku - Ķengaraga pagalmā pie 15. trolejbusa galapunkta?
Jā, jo ziemā mūsu rajonā gandrīz katrā pagalmā bija uzliets ledus. Mans tēvs gatavoja laukumu, jo trenēja bērnu komandu, kas spēlēja Zelta ripas turnīrā.
Mani pārsteidza ieraksts Vikipēdijā, ka Ņiživijs ir bijušais ukraiņu tautības Latvijas hokejists...
Tēvs man ir ukrainis, laikam tāpēc ir tā rakstīts.
Sieva Irina ir no Jaroslavļas. Joprojām ar ģimeni dzīvojat pārmaiņus Jaroslavļā un Rīgā?
Pārceļamies uz Rīgu. Bērni turpmāk mācīsies Rīgas skolā.
Meitas nebūs sportistes?
Vecākā meita trenējās peldēšanā, bet tagad vairāk laika velta dejošanai.
Hokeja prasmes meitām nebūs jānodod. Vai spēsi tagad savus firmas trikus un «bullīšu» variantus iemācīt Dinamo jaunajai paaudzei?
Meistarkomandā nonāk jau apmācīti spēlētāji. Ir grūti viņu spēles manierē kaut ko būtiski mainīt.
«Bullīti» iemest var iemācīt?
Viena lieta ir teorētiskās zināšanas, bet pavisam cita - kā to realizēt praksē. Iemācīt jau kaut ko var, bet spēlētājiem pašiem ir jāanalizē situācijas. Piemēram, jāskatās, kā spēlē konkrētais vārtsargs. Nezinu, vai ir tāds meistars, kurš ir tik pārliecināts par sevi, ka izslidos pret vārtsargu un vienā vietā arī ieraidīs ripu vārtos. Vārtsargi jau arī nesnauž. Ja bieži izpildīsi «bullīšus», vārtsargi būs izpētījuši, ko un kā dara konkrētais spēlētājs.
Piekrīti, ka «bullīši» nav loterija, bet gan iemaņu apliecinājums?
Veiksme ir tad, ja izdari metienu, ripa trāpa pa stabu, tad vārtsargam pa ķiveri un ielido vārtos. Ja izgājienā pārspēj vārtsargu, tas nozīmē, ka kaut ko jau proti un esi kaut ko sagatavojis.
Ko galvenais treneris Artis Ābols no tevis prasa treniņu procesā?
Lai pievēršu uzmanību skaitliskā vairākuma izspēlei. Pagaidām mums vairākums pieklibo.
Karjeras laikā esi guvis daudz nozīmīgu vārtu. Kuras ripas visvairāk palikušas atmiņā?
Tik daudz jau nemaz to vārtu guvumu man nav. Neaizmirstams ir pirmais vārtu guvums Latvijas izlases sastāvā 1998. gada pasaules čempionātā Bāzelē, kad ar 5:7 zaudējām Krievijai. Toreiz man sanāca smuki iemest savam komandas biedram no Jaroslavļas Torpedo Jegoram Podomackim. Vienu patiešām skaistu vārtu guvumu man neieskaitīja, kad pasaules čempionātā apspēlēju ASV izlases vārtsargu.
Cik mājās ir ierakstītu ripu? Piemēram, esi iegājis vēsturē kā KHL pirmo vārtu autors. Tā ripa ir mājās nolikta plauktiņā?
Nav, jo tad neviens neaizdomājās, ka tā ripa būs vēsturiska. Savulaik jau nebija pieņemts atstāt par piemiņu ripas pēc svarīgiem vārtu guvumiem. Tikai pēdējā laikā to sākuši vairāk darīt. Man ir ripa, kad pirmoreiz KHL guvu trīs vārtus Rīgas Dinamo sastāvā, un ripa pēc pirmā vārtu guvuma Zviedrijas līgā.
Pirmās treniņnometnes laikā Valmierā tā arī man neatbildēji - būsi treneris demokrāts vai stingrās līnijas piekritējs?
Ir man vēl laiks padomāt (smejas). Piekrītu, ka otrais treneris darba procesā ir tuvāk spēlētājiem, viņam vairāk jājūt noskaņojums komandā. Ir liela nozīme prasmei sajust, ko domā spēlētāji. Treneris nevar visu laiku ieturēt tikai savu līniju.