Valsts prezidents un premjers, komentējot finiša posmu Latvijas ceļā uz kļūšanu par OECD dalībvalsti, daļēji jokojot, daļēji nopietni pauduši, ka tāda, raugi, esot Latvijas specifika - ja neesot, sacīsim tā, ārēja stimula («pātagas», «vagara»), nepieciešamās reformas tiek atliktas un nomuļļātas. Savulaik šāda «pātaga» esot bijusi vēlme iestāties Eiropas Savienībā (ES) un NATO, un nu teju vai esot jāsāk lūkoties pēc nākamās, kad OECD «pātaga» vairs nebūšot biedējoša.
Diez vai ir korekti pielīdzināt ceļu uz ES un NATO ar OECD, pirmās divas struktūras Latvijai ir krietni būtiskākas, tomēr kaut kas racionāls Vējoņa un Kučinska (taisnību sakot, ne tikai viņu) vērtējumā ir. Piemēram, diez vai Latvija sāktu izturēties pret drošības jautājumiem nopietnāk, ja nebūtu Krievijas agresijas pret Ukrainu.
Vienlaikus šajā aprakstā par to, kas mūs motivē, ir negludumi. Proti, nav jau tā, ka iestāšanās kādā starptautiskā organizācijā būtu vienīgie Latvijas politiskās vadības līmenī formulētie mērķi. Ir pietiekami konkrēti priekšstati par pakāpšanos, piemēram, Doing Business reitingos, galu galā par mērķiem (turklāt jēdzīgiem) var saukt arī ES vidējā līmeņa sasniegšanu kādu nozaru (medicīna, zinātne u. c.) finansēšanā, mērot to procentos no valsts iekšzemes kopprodukta. Tātad mērķu - stimulu - it kā netrūkst. Tad kur ir aizķeršanās?
Tālākais, protams, ir tikai subjektīva versija par kādu elites domāšanas īpatnību. Mēs spējam sasparoties tad, ja mērķis ir dalība kādā organizācijā, jo acīmredzot šis mērķis tiek uztverts kā kaut kas komfortabli statisks. Nu, iestājāmies, un miers, ārā jau nemetīs. Savukārt, ja mērķis ir vieta reitingā, finansējuma līmenis, tad arī pēc tā sasniegšanas būs sūri grūti jāņemas, lai sasniegto saglabātu. Lai citi neapsteigtu utt. Un tas acīmredzot liekas pārāk stresaini. Mēs gribam, lai pēc mērķa sasniegšanas, kā dažkārt saka, mums par to galva vairs nav jālauza.
Ja šī versija ir kaut daļēji pareiza, tad ir nelāgi, jo tad mēs esam nepielāgoti mūsdienu realitātei. Varam mierīgi iztikt bez prātuļojumiem par to, ka mūsdienu kapitālisms kā tāds ir «nebeidzama cīņa par izdzīvošanu», un līdzīgiem apgalvojumiem. Atliek pavērties uz ES, lai redzētu, ka tā mainās, ka tā, kurā iestājāmies, lai tālāk mierīgi baudītu iestāšanās labumus, vairs nav tā, kurā atrodamies un atradīsimies. Tas pats attiecas uz eiro zonu, uzskaitījumu varētu turpināt. Nočiepjot cita autora izteicienu, kā modeli mūsu vadītājiem piedāvāju: ir nepārtraukti jāminas, pat lai tikai neapgāztos. Jāpiezīmē, ka ar šo modeli ir problēmas visai Eiropai, ne tikai mums, tomēr tas nav mierinājums un arguments.