Jāstrādā līdz 70 gadiem

Iedomājieties Tomuļmātes, Pindacīšas un Bebenes lomā Solvitu Āboltiņu, Ilzi Viņķeli un Žanetu Jaunzemi-Grendi. Tātad 40-50 gadu - kas vēl XVIII gadsimtā bija sirms vecums, šodien ir dzīves vidusceļš, bet nereti - labākie gadi. Visā pasaulē pieaug ne tikai vidējais dzīves ilgums, bet arī dzīves kvalitāte vecumdienās. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijā šis pieaugums ir ievērojami ātrāks, jo padomju gados mēs bijām no Eiropas atpalikuši. Tā ik pa četriem gadiem vidējais Latvijas dzīves ilgums pagarinās par vienu gadu, proti, mūsu vidējais dzīves ilgums jau ir piecus gadus garāks nekā 1992. gadā. Šos rādītājus mēs vēl uzlabosim un 2032. gadā dzīvosim vidēji 6-7 gadus ilgāku mūžu nekā šodien, turklāt dzīvosim rosīgāk. Tiem, kuri šodien sadzīvojuši 50 vai 60 gadus, visai droši var apgalvot - nāksies nodzīvot līdz 90 vai 100 gadiem. Tātad ar lielu daļu mēs tiksimies 2050. gadā. Un tā kā nav ne mazākās cerības, ka valsts, bērni, mazbērni varēs uzturēt pensionāru no 62 līdz 100 gadiem, tad jāsamierinās, ka nāksies vēl ilgi strādāt. Es ļoti labprāt strādātu līdz 75 gadiem, ja zinātu, ka atlikušos gadus saņemšu pensiju. Nepalielinot pensijas vecumu, pensiju sistēma vienkārši sairs un vecāka gadagājuma latvieši saņems izdzīvošanas pabalstus. Galvenais arguments pensijas vecuma iesaldētājiem ir - ja vīrieša pensijas vecums tiks pacelts līdz 70 gadiem, viņam pensijā nekad neiznāks padzīvot, jo vidējais vīrieša mūža ilgums ir 68,5 gadi. Pareizi - vidējais, jo šo vidējo rada bērnu mirstība, bet galvenokārt tie, kas jauni ielec ūdenī un pārlauž sprandu, trīsdesmitgadnieku vecumā noslīkst bļitkojot tur, kur vēl nav ledus, četrdesmitgadnieku vecumā vienkārši nositas ar mašīnu vai pakaras, bet piecdesmitgadnieku vecumā nomirst ar infarktu no pārsmēķētām artērijām. Otra puse pārdzīvo šos 68,5 gadus un var nodzīvot līdz simt gadiem. Visiem tiem, kuri dzīvo cerībā, ka nomirs ātrāk un savus 100 gadus nesasniegs, varu atkārtot - sadzīvosiet gan un apniksiet ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem mazmazbērniem. Tiesa, lielai daļai būs pamainītas detaļas. Turklāt nāksies samierināties ar hroniska slimnieka statusu, jo liela daļa no detaļām, īpaši asinsvadi, aizkuņģa dziedzeris, aknas, nieres un diemžēl arī smadzenes, vienkārši nolietosies un strādās nepilnvērtīgi. Veselības aprūpe uz zemeslodes ir iekārtota tā, ka cilvēks visvairāk līdzekļu no veselības aprūpes budžeta tērē sava mūža pēdējos divos gados. Tas nozīmē, ka maksājam visu mūžu, bet atpakaļ iemaksāto kā zāles un terapiju saņemam pēdējos dzīves gados. Tieši tāpat ir ar pensiju - iemaksājam sociālo nodokli visu mūžu, bet atpakaļ saņemsim tikai dzīves beigās. Atgriezīsimies pie mūsu vecumdienām 2050. gadā. Negribētos šajā laikā gulēt gultā un tikt barotam ar zondi, un gaidīt pamperu maiņu. Sabiedrības veselības zinātne ir pierādījusi - tie, kuri kustas, nenonāk tajā grupā, kur vajadzīgs simtprocentīgs cita cilvēka atbalsts. Cilvēka ķermenis ir veidots, lai kustētos. Regulāra fiziskā aktivitāte ievērojami samazina pāragras nāves risku. Tātad pats galvenais, lai mēs 2050. gadā satiktos un varētu apspriest politiskos jaunumus, jaunības aizrautības un vēdera izejas aktualitātes, ir - fiziskās aktivitātes un sports. Sports vismaz piecas reizes nedēļā, vismaz pusstundu katru reizi, vismaz līdz sviedriem. Optimāli būtu katru dienu veikt 10 000 soļu. Tas ir vismaz astoņi līdz desmit kilometru soļiem, skriešus vai slēpojot. Otrs noteikums, lai 2050. gadā mēs satiktos aktīvi un rosīgām smadzenēm, ir nesmēķēt un nedzert vairāk par vienu glāzi vīna vai kausu alus dienā. Trešais noteikums būtu gudri ēst. Nelietot sāli un transtaukskābes, ierobežot cukuru. Cik vien iespējams daudz ēst saknes un dārzeņus, šķiedrvielas. Ceturtais ir mīlēt sevi. Neviens neko (t. sk. veselību) klāt nepienesīs. Tikai pats var rūpēties par sevi un dzīvot garu, pilnvērtīgu mūžu aktīvi un gudri. Un gudra dzīvošana nozīmē arī darbu vismaz līdz 70 gadu vecumam.