Latvijā brīžiem vērojama visai sirreāla attieksme pret pasauli un lietu kārtību tajā - it kā vēlamies, lai mūsu jau tā nebūt ne tik sliktā dzīve strauji ietu uz augšu, bet vienlaikus asi vēršamies pret teju visu, kas šādu izaugsmi var dot. Mēs apkarojam investīcijas, organizējam šizofrēniskas biedrības, lai nepieļautu lidostas attīstību Tukumā, iestājamies faktiski pret jebkādu būvniecību galvaspilsētā un nereti pat tās nomalēs, nepieļaujam vasaras kafejnīcas krastmalā, pieprasām ne pirkstu nepiedurt mežiem un, jā - pukstam par to, ka uz Latviju brauc, ar naudas žūkšņiem pilnas kabatas piebāzuši, tūristi. Mūsu sašutumu izraisa tas, ka Rīgā ierodas briti, kuru vienīgais mērķis ir kārtīgi piedzerties un papriecāties ar Latvijas meitenēm, un tas, ka uz šejieni brauc turīgi krievi, lai «iztusētos» jauno izpildītāju konkursā Jaunais vilnis. Brīžiem šķiet, ka mums nepatīk nekas un vislabāk būtu, ja robežas tiktu slēgtas, neviens uz šejieni nebrauktu un latvieši vieni paši klusi dzīvotu savā zemes pleķītī, savā stūrītī.
Patiesība gan parasti ir daudz skarbāka. Neviens brits tās mūsu meitenes ar varu neņem un visbiežāk viņas atbraucēju apskāvienos metas ne vien no brīva prāta, bet arī ar vislielāko prieku. Turklāt šādas ballītes vienmēr pavada vērienīga naudas tērēšana un no ārzemēm ievestu, legāli nopelnītu līdzekļu atstāšana Latvijā, no jebkura viedokļa raugoties, ir vairāk laba nekā slikta.
Taču tas viss vēl būtu mazākā bēda. Daudz skarbāk mēs mīlam izteikties par Jauno vilni un tā apmeklētājiem.
Es negribu diskutēt par to, cik gaumīgs vai bezgaumīgs ir šis pasākums, - izpratne par estētiku un kvalitāti katram ir citāda, un, ja kādam patīk skatīties, kā parūkā tērpts Josifs Kobzons stāv uz skatuves un fonogrammas pavadībā plāta muti, esmu tikai par. Jo, pirmkārt, tas ir izklaides pasākums (un mēs kaut kā pārāk bieži esam sākuši jaukt izklaidi ar mākslu, kas tomēr nav un arī nekad nebūs gluži viens un tas pats), bet, otrkārt - visi šie cilvēki - un galvenokārt ārzemnieki - tur tērē savu naudu. Viņi ne tikai dzīvo dārgās viesnīcās, īrē dārgus apartamentus un ēd dārgos restorānos, bet pat, kā pērn rakstīja laikraksti, par nelielu burciņu melleņu gatavi maksāt piecus latus... Viņi vārda tiešā nozīmē šķiežas ar naudu, manuprāt, tas ir lieliski un vajadzētu darīt visu, lai šādu melleņu pircēju un restorānu apmeklētāju Latvijā katru vasaru būtu vairāk un vairāk. Jo viņi aizbrauks, bet viņu nauda paliks mūsu cilvēku maciņos.
Taču tā vietā puslīdz droši var prognozēt, ka jau pēc dažām dienām publiskajā telpā sāksies vecā dziesma par to, ka Jaunais vilnis Latvijai nav vajadzīgs, bet tā apmeklētājus masveidā apsaukās par aprobežotiem ākstiem. Lai gan realitātē vienīgie, kuri zaudētu gadījumā, ja Jaunais vilnis patiešām aizietu no Latvijas, būtu mūsu pašu iedzīvotāji. Tās ogu tantiņas, kuras tirgo tās mellenes par pieciem latiem burciņā, un tās simpātiskās kafejnīcu oficiantes, kuras saņem dāsnās atbraucēju dzeramnaudas.